Laiks sev

Tas ir laiks, kad esam kopā ar sevi un neesam kopā ar citiem. Tā ir vienatne. Ne piespiedu, bet pašu gribēta un apzināta. Tā ir iespēja un nepieciešamība, apstāties un norimt, paklusēt, sakārtot domas. Šāds laiks cilvēkam ir vajadzīgs, lai no jauna nonāktu kontaktā ar sevi, reflektētu par procesiem ārpus sevis un sevī.

Paņemt laiku sev. Kādam tas izklausīsies egoistiski, cits uzskatīs, ka tā ir ekstra, kuru viņš/viņa nevar atļauties. Tikai sakiet, kādus lēmumus var pieņemt cilvēks, kurš ir zaudējis saikni pats ar sevi?

Ikdienas mēs tērējam savu laiku un enerģiju, lai darītu kaut ko, kas ir noderīgs citiem cilvēkiem. Mūsu saražotās preces un sniegtie pakalpojumi ir domāti cilvēkiem. Darbi, atbildības, pienākumi, attiecības. Lai kaut ko izdarītu labi, tam ir jāvelta laiks un enerģija. Ja pieliekam klāt aizrautību un mīlestību, rezultāti būs vēl labāki. Kad viss ir padarīts (vai tā kādreiz ir?), cik daudz laika paliek dzīvot? Un cik no tā paliek sev? Parasti domājam tā, tad ja paliks pāri, tad man arī kaut kas atleks. Galvenais, lai visi citi ir apmierināti. Ir tik daudz lietu, kas man šķiet svarīgākas par to, ko gribu es. Taču, ja gala rezultātā es esmu izsīcis, neapmierināts un nelaimīgs, tas arī nav labs rezultāts. Tāpat kā es rūpējos par citiem, man ir jāparūpējas arī par sevi.

Varbūt Tu ceri, ka kāds cits par Tevi parūpēsies. Ja tas tā notiek, tas ir jauki. Tad tā ir dāvana, bet ne norma. Bet tā ir Tava atbildība, parūpēties par sevi, lai pēc tam Tu būtu spējīgs parūpēties par citiem. Tavu vajadzību apmierināšana ir Tava atbildība.

Laiks, kas ir mans. Šim laikam Tev ir jāsniedz atpūta, iedvesma un izaugsme. Es varu izlemt, kā es to gribu pavadīt. Šāds laiks ir vajadzīgs katram cilvēkam, it īpaši tiem, kam ir aktīva sabiedriskā dzīve. Laiks, ko varu pavadīt vienatnē ar sevi. Tā ir iespēja nonākt kontaktā ar sevi, labāk sevi iepazīt un labāk apzināties savas vajadzības. Apzināta vienatne ir dziedinoša. (Tāpat kā apzināta kopā būšana). Iespējams, ka pirmā lieta, ko vajadzētu darīt, ir kārtīgi izgulēties, jo “ar beigtu zirgu nevar jāt”. Tad, kad Tu esi atpūties, vari darīt vēl citas lietas. Tu vari doties pastaigā, lasīt grāmatas vai darīt kaut ko citu, kas Tevi iedvesmo un atjauno. Aktivitātei Tev ir jāsniedz pozitīvas emocijas. Viena no lielākām laikmeta problēmām ir pozitīvu emociju trūkums. Kad esmu apzināti izvēlējies vienatni, daudz apzinātāk esmu klātesošs attiecībās.

 

/by

Ne / manas problēmas

Pasaulē ir daudz un dažādu problēmu, kas cilvēkiem ir jārisina. Viena no pēdējo laiku lielākajām problēmām ir ekoloģiskā katastrofa, kurai civilizācija traucas pretī milzīgā ātrumā. Šķiet, ka civilizācija ir ieprogrammēta, pati sevi iznīcināt. Ir vēl daudzas citas globālas problēmas: bads, slimības, noziedzība, dažāda veida sociālās netaisnības. Ir jautājumi, kuru risināšanā mēs varam dot savu niecīgu ieguldījumu, piemēram: šķirot atkritumus, nemēslot mežā, rūpēties par dabu un dzīvo radību, palīdzēt cilvēkiem, ziedot labdarībai , u.c. Bet ir jautājumi, kurus mēs nevaram ietekmēt. Tad ir labi apzināties, ka tie ir notikumi, kurus tiešā veidā nevaram iespaidot.

Šajā ierakstā vēlos izgaismot kādu ļoti specifisku problēmu aspektu. Tās ir problēmas, kuras mēs neesam radījuši. Ja jau mēs šīs problēmas neesam radījuši, tātad, tās nav mūsu problēmas. Bet šajā gadījumā tas nav tik vienkārši. Problēmas ir radījuši citi, bet tās ir mūsu problēmas, jo mēs viņas nesam sevī. Tās varēja rasties vismaz divos veidos:

Pirmkārt, tās ir problēmas, kas radušās citu cilvēku rīcības rezultātā. Kāds kaut ko ir teicis vai darījis, kas atstājis uz mums lielu, galvenokārt negatīvu iespaidu. Iespējams, ka tie pat nav negatīvi notikumi. To negatīvo iespaidu mēs varam apzināties tikai ar laiku. (Piemēram, vecāki bieži izdabā savam bērnam un nenovelk skaidras robežas. Bērns savā iekšējā pasaulē cīnās ar bailēm un trauksmi, jo vecāki nerada drošības sajūtu; vai arī: vecāki daudz strādā, bērns bauda lielu brīvību, bet viņā brīvības sajūta robežojas ar vientulības un pamestības sajūtu, …) Īpašu vietu negatīvo notikumu sarakstā ieņem traumatiski notikumi, smagi zaudējumi un dažāda veida vardarbības pieredzes. Katrā ziņā tie ir notikumi, kas ir atstājuši uz mums lielu iespaidu, veidojuši (vai deformējuši) mūsu personību un pasaules redzējumu.

Otrkārt, tās ir problēmas, ko saņemam “mantojumā” no saviem vecākiem. Kā jau tas ir zināms, mēs identificējamies (arī tad ja to nevēlamies) ar saviem vecākiem, “nokopējam” viņu emocijas, reakcijas un pasaules redzējumu. Tas netraucē mums to attīstīt tālāk, modificēt, pielāgot mūsu vajadzībām. Dažkārt mēs domājam, ka esam pilnīgi citādāki nekā mūsu vecāki. Daudzējādā ziņā, jā. Bet, mēs esam līdzīgāki saviem vecākiem, nekā mums to gribētos atzīt. Vecāku iespaids mūs pavada visas dzīves garumā. No saviem vecākiem mantojumā mēs saņemam vai nu problēmu risinājumus, iemācāmies noteiktu attieksmi un rīcības veidu, vai nu vecāku problēmas, kuras viņi nav atrisinājuši. (Reizēm mani pārsteidz tas, kā tas var būt, ka “kompleksainiem” un “problemātiskiem” vecākiem izdodas izaudzināt veselīgus bērnus.) Šajā sakarā gribu citēt kādu izteikumu, kas man iespiedies atmiņā. Kāds zināms psihoterapeits reiz sacīja: “Bērni nokopē visu (savu vecāku) cieto disku”.

Šāda atskārsme nāca ar laiku, tā nebija uzreiz. Cilvēcīgi raugoties, to varētu uztvert kā netaisnību. Kāpēc man ir jārisina citu cilvēku problēmas? Es saredzu sevī kādas lietas, kuras saredzu arī savos vecākos vai savā dzimtā. Tās nav manas, jo es tās neesmu radījis. Un tomēr, tās ir manas, jo es esmu savu vecāku un dzimtas turpinājums. Tās ir manī un tupina ietekmēt manu dzīvi. Un man ir jāpieņem lēmums, ko ar to darīt.

 

/by

Cerības faktors

Par cerību ir dažādi viedokļi. Vērtējums noteikti ir atkarīgs no dažādām situācijām. Ir situācijas, kad mēs varētu teikt: “Cerība ir muļķa mierinājums!”. Citās, ka “Nedrīkst zaudēt cerību!”

Cerībai cilvēka dzīvē ir eksistenciāla nozīme. Cerība ir svarīga, pat nepieciešama, lai cilvēks varētu pārvarēt dzīves grūtības un izaicinājumus. Vienmēr ir jāredz gaisma tuneļa galā un vienmēr ir jāiet uz gaismu (klīniskā nāve varētu būt izņēmums). Cerības zaudēšana nozīmē bojāeju. Katram no mums ir daudz un dažādu cerību. Un to zaudēšana ne vienmēr nozīmē bojāeju. Tas var būt arī kādu ilūziju zudums, kas var būt ļoti sāpīgs. Taču ir viena cerība, kas stāv pāri visām citām. Cerība, pārliecība, ticība, ka dzīvi var dzīvot un problēmas atrisināt. Ja cilvēka iekšējie resursi sāk izsīkt, viņš var zaudēt cerību. Cerība zūd līdz ar spēku izsīkumu. Mūsu pārliecību par rītdienu baro mūsu iekšējie resursi. Ko darīt, ja mūsu iekšējie resursi sāk izsīkt? Mums ir vajadzīga ticība, cerība un pārliecība, ka kādu dienu šis murgs beigsies. Un tā ir taisnība. Kādu dienu tas beigsies, bet ir svarīgi, ka mēs būtu veseli un varētu to piedzīvot. Pandēmija nav pirmā sērga un nav arī pēdējā. Mēs pārvarēsim šo krīzi, ja turēsimies kopā. Ja kritīsim panikā vai neprātā, varam arī aiziet bojā, bet ne no vīrusa. Mēs varam viens otru stiprināt cerībā un pārliecībā, ka mēs pārvarēsim šo dižķibeli. Mums jāpamana tie, kuru spēki sāk izsīkt un cerība zust. Uzturēsim cerību, iedrošināsim cerību, “aizdosim” viens otram savu cerību! Domāsim par to, kā atjaunot savus iekšējos resursus, kas baro mūsu cerību un pārliecību, ka visas grūtības ir atrisināmas un pārvaramas. Es ticu, ka pienāks diena, kad mēs varēsim bez bailēm sapulcēties ar draugiem un radiem, lai nosvinētu mūsu kopīgo uzvaru.

 

 

/by

Bailes

Par bailēm bieži domājam kā par kaut ko negatīvu. Jā, bailēm ir arī savi negatīvie aspekti. Sākumā par pozitīvo. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, bailēm ir arī pozitīvs aspekts. Tās mums ir dotas, lai palīdzētu mums izdzīvot. Bailes rodas situācijās, kurās mūsu veselība un dzīvība ir pakļauta reālam vai iedomātam apdraudējumam. Te slēpjas gan resurss, gan arī problēma. Ja cilvēks neizjūt bailes, viņš ir nolemts bojāejai, jo nespēj paredzēt potenciāli bīstamas situācijas un no tām izvairīties. Ja cilvēks pārmērīgi ļaujas bailēm, viņš zaudē kontroli pār savu dzīvi.

Tagad par baiļu negatīvo aspektu. Apdraudējums var būt reāls vai iedomāts. Reizēm abi divi (kā tas ir šobrīd). Bailes ir iracionālas, tās tikai daļēji pakļaujas prāta kontrolei. Bailes ir ekspansīvas, tās izplatās un pakāpeniski pārņem prātu un līdz ar to visu dzīvi. Cilvēka emocionalitāte ir cieši savīta ar mūsu domu pasauli. Emocijas rada domas un domas rada emocijas.  Bailes rosina baiļu fantāzijas, un iztēlei, kā mēs zinām, ir milzīgs spēks. Mūsu prāts sāk zīmēt negatīvus attīstības scenārijus. Negatīvie scenāriji iespaido mūsu emocionalitāti (aplis ir noslēdzies). Var sākties jauns cikls. Ja pārtraucam ciklu, bailes kļūst mazākas. Ja turpinām, bailes kļūst par trauksmi (paniku), panika par izmisumu un neprātu. Tālāk ir neapdomīga rīcība un, iespējams, nāve.

Mums ir jāieklausās savās bailēs un jāpieradina tās. Bailes mums ir dotas, lai mēs izdzīvotu. Riski var būt reāli un iedomāti. Prāts ir instruments. Tas ir jālieto, lai izvērtētu riskus, un atrastu saprātīgu rīcību un risinājumu. Bailes ir kā signalizācija. Ja cilvēka galvā visu laiku skan trauksmes signāls, cilvēks var sajukt prātā jau no tā vien. Bailes mūs brīdina par potenciāli bīstamām situācijām. Paldies viņām par to!  Taču, ja ļausim bailēm vaļu, tās var pārņemt visu mūsu dzīvi.

Šajā laikā varam padomāt par to, kā samazināt stimulus, kas ierosina bailes, un attīstīsim savu izdzīvošanas stratēģiju nākamajiem 2-3 mēnešiem. Mums ir jāatceras viens svarīgs likums (ko bieži iesaku cilvēkiem), kad esam spēcīgu emociju varā, mēs nedrīkstam pieņemt svarīgus lēmumus un nedrīkstam rīkoties. Šādi lēmumi un rīcība vienmēr rada nepatikšanas. Novēlu mums visiem saglabāt vēsu prātu!

/by

Kā zaudēt cieņu un autoritāti

 

Cieņu var ne tikai iegūt. To var arī zaudēt. Zaudējot cieņu, mēs zaudējam cilvēkus, kas mūs ir apbrīnojuši un uztvēruši kā autoritāti. Ar savu attieksmi un rīcību mēs varam savu cieņu vai nu pavairot, vai sagraut. Kā pavairot, kā nesagraut? Ir daudz veidu, kā zaudēt cieņu, sagraut savu autoritāti, zaudēt draugus. Katram no mums ir jāizvērtē, cik un kādi draugi mums ir un vai varam atļauties viņus lēti zaudēt.

Šoreiz par vienu kļūdu, kas iznīcina attiecības- par solījumiem/norunām un to nepildīšanu.

Solījumiem ir sava psiholoģiska nozīme cilvēku savstarpējās attiecībās. Ir kādi, kas grib dzirdēt solījumus vai panākt to, ka viņiem tiek apsolīts, lai būtu pie kā „turēties”, lai būtu kaut kas, uz ko „ paļauties”, ar ko „ saukt pie atbildības”. Un ir otra puse, kas, atbildot uz pieprasījumu, ir gatava solīt. „Nu, kā lai nesola?” Kā lai nesola, ja ir kāds, kas šo solījumu tik ļoti grib dzirdēt? Solījumu gaidīšana un solījumu došana rada noteiktu realitāti. Solījumi rada garantiju realitātei, kuras vēl nav, tā it kā viņa jau būtu. Solījumi palīdz mums izskatīties otra acīs labākiem nekā esam. Ja nepildām solījumus/norunas, agrāk vai vēlāk pienāk patiesības stunda- brīdis, kurā „ gaisa pilis” grūst un cilvēki pārstāj mums ticēt un uzticēties.

Daži ieteikumi. Negaidiet un neprasiet solījumus, lai ar tiem varētu manipulēt! Nedodiet solījumus, kurus nedomājat pildīt! Ar savu rīcību parādiet, ka otrs cilvēks Jums ir svarīgs. Nemēģiniet viņu „ apvārdot” ar skaistiem un tukšiem vārdiem. Ievērojiet norunas, izpildiet saistības. Tas ir pamatu pamats. Tā rodas cieņa un uzticēšanās.

/0 Comments/by

Mīlestības deva

Daži vārdi par ieraksta nosaukumu. „Mīlestības deva” – vārdu salikums var rosināt dažādas varbūt pat pretrunīgas asociācijas. Tomēr vārdu „deva” esmu izvēlējies apzināti. Devas saņemšana rada apmierinājumu ar dzīvi, bet nesaņemšana neapmierinātību.

Pārdomu pamatā ir novērojums, ko esmu izdarījis ilgākā laika posmā. Novērojums ir šāds. Ja biežāk esmu mājās un piedomāju pie laika, ko pavadu kopā ar bērniem, jo bērni ir mierīgāki, harmoniskāki, mīļāki un paklausīgāki. Arī savstarpējās attiecībās viņi kļūst mīļāki, iedzimtais sāncensības gars neizzūd, bet mazinās. Ja mājās esmu mazāk, ja nepavadu ar bērniem laiku, esmu satraukts vai nomākts, bērni arī kļūst nervozāki, biežāk izaicina – runā pretī, apšauba vecāku autoritāti, cīnās viens ar otru. Ja bērns ir saņēmis savu mīlestības un uzmanības dienišķo devu, viņš ir apmierināts ar dzīvi un mierīgi var nodarboties ar savām lietām. Ja bērns nav saņēmis savu mīlestības devu, kļūst nervozs, izaicinošs varbūt pat nomākts.

Domāju, ka nebūtu pareizi, minēto novērojumu attiecināt tikai uz vecāku un bērnu attiecībām. Tas noteikti attiecas arī uz pāra- vīrieša un sievietes attiecībām. Ja cilvēki sniedz viens otram nepieciešamo mīlestības minimumu, attiecībās valda miers un saskaņa. Ja nē, piezogas strīdi.

Ikvienam cilvēkam ir nepieciešama mīlestība. Vārds „mīlestība” ir dziļš un daudznozīmīgs vārds. Neiegrimstot dziļā analīzē, apgalvošu, ka mīlestību mēs piedzīvojam attiecībās ar mums nozīmīgiem cilvēkiem. No šiem cilvēkiem mēs vēlamies saņemt labvēlīgu attieksmi, pieķeršanos un piederības sajūtu, pieņemšanu, sapratni, mīlestību. Ja mēs to saņemam, varam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja nesaņemam, mūsu dvēselēs veidojas mīlestības deficīts.

Mīlestības deva. Tas rosina domāt par kādu mīlestības daudzumu, kas cilvēkam tāpat kā ēdiens ir nepieciešams ikdienas. Neviens nevar pateikt, cik liela ir vienas dienas mīlestības deva- varbūt tās ir 10-15 minūtes, ko ikdienā esmu kopā ar cilvēku, kas man ir nozīmīgs? Minimums. Kāpēc nevarētu būt vairāk? Mīlestības nekad nevar būt par daudz. Bet kas notiek ar cilvēku, kas ilgāku laiku dzīvo mīlestības badā?

 

 

 

 

 

/0 Comments/by

Koučings- personiskās izaugsmes treniņš

Pēdējā gadu desmitā populārs kļuvis pakalpojums, ko sauc par koučingu. Koučings (coaching) ir anglicisms, kas burtiski nozīmē „trenēšana”. Cilvēks, kas „trenē” ir treneris, koučs (coach). Latviešu valodā esmu sastapies ar, manuprāt, veiksmīgu latviskojumu- personiskās izaugsmes treneris.

 

Terminoloģija ir aizgūta no sporta- ir kāds, kas trenē, un kāds, kas trenējas. Tikai šajā gadījumā runa nav par sportiskiem, bet cita vieda sasniegumiem. Koučings ir konsultēšanas metode, kas pievērš uzmanību darba jautājumiem. Svarīgi temati ir lēmumu pieņemšana, atbildība, attiecības, konfliktu risināšana, izaugsme.

 

Eiropā un pasaulē nav vienotas izpratnes par koučingu un nav vienotas pieejas. Tas atspoguļojas arī Latvijas situācijā, koučingu praktizē cilvēki, kas to apguvuši dažu dienu kursos, kā arī cilvēki, kas mācījušies nopietnākās programmās (1,5 – 2 gadi). Koučinga jomā nav skaidra noteikuma par bāzes izglītību, tādēļ ar to nodarbojas dažādi speciālisti: tirgotāji, baņķieri, psihologi, psihoterapeiti, u.c. Koučinga metode bieži tiek pasniegta kā „brīnumlīdzeklis”, gandrīz vai kā „kodēšana uz veiksmi”. Jā, koučings ir efektīvs instruments, bet tas nav brīnumlīdzeklis. Brīnums notiek tad, kad cilvēks ir gatavs ieguldīt savu laiku un darbu, lai strādātu pie savas izaugsmes.

 

Cilvēks darbā pavada apmēram trešo daļu savas dzīves. Ja cilvēkam ir izdevies atrast un īstenot savu profesionālo aicinājumu, saņemt par to atbilstošu atalgojumu, tas veido nozīmīgu daļu no cilvēka apmierinātības ar dzīvi. Cilvēka spēju sevi realizēt paša izvēlētā profesijā var saredzēt kā vienu no cilvēka veiksmīguma kritērijiem. Šajā jautājumā gan esmu piesardzīgs, jo tas nebūtu īsti pareizi, cilvēku veiksmīgumu mērīt tikai pēc ārējiem parametriem. Panākumi ir svarīgi, bet ne mazāk svarīgs ir veids, kā cilvēks sasniedz šos panākumus.

 

Daudziem tas šķiet dabiski, ka cilvēks vēlās augt un attīstīties kā personība, apgūt jaunas zināšanas, attīstīt jaunas prasmes. Tas ir svarīgi, ka cilvēks izvirza savai dzīvei mērķus, pārtulko tos uzdevumos, uzdevumus pārvērš rīcības programmā. Šobrīd populārs ir uzskats, ka atliek tikai kaut ko stipri vēlēties, tad tas notiks. Kaut kas šajā domā ir. Tomēr dzīve rāda, ka bieži ar gribēšanu vien ir par maz. Ir jāvēlas, jāvēlas stipri. Ir jāakumulē sevī gribas enerģija līdz tādai pakāpei, ka tā dod grūdienu, virzību, pārtop par vēlēšanos kaut ko mainīt, rīkoties citādāk.

 

Mēs gribam kļūt veiksmīgi un sasniegt panākumus. Un tomēr, ir tik daudz veidu, kā mēs apstājamies savā personības izaugsmē. Mēs bēgam no atbildības, izdomājam dažādus attaisnojumus: kautrējamies, taisnojamies, skaužam, manipulējam, apsūdzam, izvairāmies. Lai kaut ko mainītu, mums jāsaprot vide, jāizprot savas vajadzības, jāapzinās savi resursi. Jāattīsta vīzija, jāuzņemas atbildība, jābūt gataviem augt un mācīties, pieņemt lēmumus, iespaidot notikumus, saprātīgi riskēt. Te var palīdzēt koučs jeb personiskās izaugsmes treneris, kas ar savām zināšanām un prasmēm var atbalstīt cilvēku personiskās izaugsmes ceļā.

 

Kā vēsta ķīniešu sakāmvārds: „Tāls ceļš sākas ar pirmo soli”.

 

/0 Comments/by

Skaudība

Kas ir skaudība? To ir grūti aprakstīt, tāds kā žēlums, ja otram ir kas vairāk nekā man. Otram ir kaut kas, ko es tik ļoti vēlos. Otrs var atļauties to, ko es nevaru atļauties, bet jau tik sen jau esmu vēlējies. Ir redzams, ka skaudība rodas no salīdzināšanas. Mēs sevi salīdzinām ar citiem. Ja mums kaut kas ir vairāk, tad parasti to uztveram normāli, nepievēršam tam uzmanību. Ja kaut kas mazāk, ir skaudība, protams, var arī nebūt nekāda emocionāla reakcija. Skaudība nav racionāla. Nav iespējams objektīvi novērtēt, kas kuram  ir vairāk. Zīmīgi, ka salīdzināšanai parasti izvēlamies kādu, kam ir vairāk. Izvērtēt ir grūti, pat neiespējami, ja nāktos svērt ne tikai materiālos labumus, bet citas vērtības, kuras naudā nav aprēķināmas.

Lai nu kā, skaudība, lielāka vai mazāka, ir pazīstama katram cilvēkam. Kādreiz runājam par “balto” skaudību, kad apskaužam draugus un paziņas, bet spējam savu skaudību kontrolēt. Citreiz mūs pārņem “zaļā” skaudība, kas vairs nav balta un pūkainā, bet ir daudz dziļāka, var pat cilvēkā atmodināt zemiskus impulsus, vēlēšanos noskaust, kaitēt, ieriebt, sabojāt otram prieku.

Ik pa brīdim pieķeru sevi pie domas, ka kādus cilvēkus apskaužu. Parasti apskaužu konkrētas lietas. Vai nav paradokss? Es apskaužu cilvēkus, kas apskauž mani. Tā mēs viens otru apskaužam. Tad es kādreiz domāju: vai es gribu dzīvot tā, kā dzīvo cilvēks, kuru es apskaužu? Darīt to, ko viņš dara? Būt viņa vietā? Nē, es negribu. Es gribētu varbūt, paņemt kādu vienu vai divas lietas. Bet es gribu dzīvot pats savu dzīvi. Man patīk mana dzīve. Ne vienmēr viss ir tā, kā vēlos. Bet tā ir mana dzīve. Un tas ir daudz.
Skaudība ir vēlēšanās dzīvot cita cilvēka dzīvi. Katram cilvēkam tas prasa laiku, lai dzīvē atrastu savu ceļu. Man tas šķiet ļoti svarīgi, katram cilvēkam  dzīvē jāatrod savs ceļš- cilvēki, vieta, nodarbošanās, ideja. Jāīsteno savs aicinājums. Ceļš uz mērķi arī var dot piepildījumu.

Skaudība kādreiz signalizē, ka cilvēks ir neapmierināts ar savu dzīvi. Jo lielāka ir neapmierinātība, ko cilvēks var arī neapzināties, jo tumšāka un zaļāka ir skaudība. Katram jāmācās ieraudzīt dāvanas, kas viņam ir dotas. Novērtēt tās, pateikties. lai kā Tev dzīvē ietu, vienmēr atceries: “Tu neesi upuris!” Tev nav jādzīvo sveša dzīve. Neapskaud! Priecājies, ja kādam klājas labi un izdodas sasniegt savus mērķus. Apzinies savas robežas, apzinies savas iespējas. Meklē savu ceļu! papildi savu aicinājumu! Nospraud mērķus un tiecies pēc tiem! Mācies no citu sasniegumiem! Tikai nepadodies!

/0 Comments/by

Vainas apziņa

Vaina ir liels un biedējošs vārds. Vaina draudzējas ar atbildību. Ja kāds neizpilda savu atbildību vai pienākumu, viņš kļūst vainīgs. Vaina, pēc manām domām, ir fragments no kāda lielāka veselumu, lielākas ķēdes. Piedāvāju savu veseluma rekonstrukciju- nodarījums, vaina, sods, izpirkums, izlīgums, piedošana. Tie visi ir lieli vārdi, kuriem ir sava vieta literātu un arī reliģisko domātāju darbos.

Vaina padara vainīgu, vaina apsūdz un pieprasa izpirkumu.

Daudzi cilvēki jūtas vainīgi, daudzi cieš no vainas apziņas. Cilvēks var justies vainīgs un to apzināties. Viņš var justies vainīgs un to nesaprast. Vaina sākas ar nodarījumu. Cilvēks izdara kaut ko, par ko vēlāk jūtas vainīgs. Nodarījums var arī nebūt rīcība. Tā var būt arī slikta doma, kur par kādu esam padomājuši slikti vai viņam esam vēlējuši ļaunu. Cilvēka iekšējais morālais tiesnesis  nesnauž. Ja vainas sajūta parādās neilgi pēc nodarījuma, mums ir viegli izveidot saikni starp savu emocionālo stāvokli un rīcību, kas to ir izraisījusi. Šeit parādās vainas apziņas pozitīvais aspekts, tā rosina uz rīcības izvērtējumu un korekcijām.

Grūtāk ir tad, ja cilvēks izjūt spēcīgu vainas apziņu, lai gan neatceras un nesaprot savu nodarījumu. Cilvēki var izjust spēcīgu trauksmi un vainas apziņu par to, ka vienlaicīgi izjūt spēcīgu pieķeršanos un naidu pret tuviem cilvēkiem. Piemēram, dēls vai meita pret savu tēvu vai māti, māte pret savu bērnu, … Vaina var būt izpausmes veids neatrisinātam dvēseles konfliktam. Pats dvēseles konflikts var palikt apslēpts un vainas apziņa ir tikai ledus kalna virsotne.

Vaina draudzējas ar atbildības sajūtu. Katram cilvēkam ir noteikti priekšstati par to, kāda ir adekvāta rīcība dažādās situācijās un kontekstos. Bez tam ir lietas, kurām vienkārši ir jātop izdarītām. Mēs nevaram visu paveikt paši un arī negribam. Tādēļ ir darbu dalīšana un atbildības deleģēšana. Tas darbojas visās attiecībās, ģimenē, darba kolektīvā un sabiedrībā. Ja kāds nedara to, kas viņam ir jādara vai, ko citi uzskata, kas viņam būtu jādara, viņš kļūst vainīgs. Dažās situācijās varam savu neapmierinātību apvaldīt. Citās sašutums izlaužas uz āru kā apsūdzība un apvainošana. Seko vēlēšanās saukt pie atbildības, sodīt, pārmācīt, pāraudzināt, pieprasīt morālu un citu gandarījumu.

Ak. cik grūta būtu dzīve, ja nevarētu atrast kādu vainīgo. Tādēļ viņš ir jāatrod, lai ko tas maksātu. Kāds ir jāsauc pie atbildības!

Ir cilvēki, kas jūtas vainīgi, jo, jau no bērnības ir tikuši vainoti. Var būt, ka kādu reizi viņi ir devuši pamatu vecāku neapmierinātībai. Kādu laiku pat ir centušies situāciju labot, kamēr sapratuši, ka cīņa ir zaudēta, vecāki neaizmirsīs, nekad nepiedos. Vaina vairs nav pārsūdzama.

Kādreiz cilvēki jūtas bez vainas vainīgi. Šo vainas sajūtu nevar vienkārši aizslaucīt, neizprotot tās dziļākos cēloņus. Cilvēki mēģina kaut ko darīt lietas labā. Viņi cenšas izpirkt savu vainu, darot lietas, ko kāds no viņa sagaida. Bet vaina neatlaiž, tā pieprasa aizvien jaunus upurus. Cilvēka rīcība un lēmumi zaudē brīvprātību un iegūst piespiedu raksturu. Cilvēkam vairs nav izvēles, viņš ir savas vainas vergs.

Ilgstoša vainas apziņa ir destruktīva. Tā ir kā tārps, kas iemājojis ābolā, nemitīgi to grauž no iekšpuses. Mērķis? Ābolu sagrauzt.

Ir tāds sakāmvārds: ka cilvēku lielu dara tas, ka viņš prot atzīt savas kļūdas. Bet kā lai atzīst savas kļūdas, ja es esmu cilvēks, kas nekad nekļūdās, kam vienmēr ir taisnība. Vai tā ir? Katrs kļūdās, izdara kādas lietas, par kurām nelepojas. Ir labi, ja mēs varam atzīt savas kļūdas un izdarīt to skaļi, tā, lai to dzird cilvēks, kuram esam nodarījuši pāri. Tas ir ceļš uz izlīgumu. Tas ir veids, kā mācīties no savām kļūdām. Grūtāk, ja cilvēks, kura priekšā jūtamies vainīgi ir jau miris. Vēl grūtāk, ja esam izdarījuši kādas lietas, ko paši sev nevaram piedot. Kas mums var piedot, ja mēs sev nevaram piedot? Es domāju, ka kļūdas ir jālabo, ja vien tās ir vēl labojamas. Ja gribās, var jau arī nelabot. Var vienkārši iet uz priekšu, sāpināt, un nekad neatskatīties. Tā paceltu galvu ejot, varam pazaudēt
visu, kas mums ir svarīgs.

Katram ir jāiemācās saprast, kas ir viņa atbildība un kas nē. Stāsts par vainas apziņu ir sarežģīts. Jāatrod savs ceļš ārā no vainas apziņas diktāta.

/0 Comments/by

Jaunā gada apņemšanās

Cilvēkam ir vajadzīgi atskaites punkti. Tie palīdz mums saprast, vai virzāmies uz priekšu vai atpakaļ, uz augšu vai uz leju. Atskaites punkti ir dažādi: jubilejas, īpaši apaļās; nozīmīgas sastapšanās ar cilvēkiem, kurus neesam sastapuši ilgāku laiku; viena gada noslēgums un jauna sākums. Mums tā ir iespēja atskatīties, pavērtēt, kas izdevies, kas nē. Nospraust jaunus virzienus un mērķus.

Mēs nevēlamies mīņāties uz vietas, mēs vēlamies attīstību. Attīstība ir virzība uz priekšu, uz augšu, jaunu apvāršņu atvēršana un jaunu virsotņu iekarošana. Labo gribās paturēt, slikto novērst.

Gadu mijā cilvēki izsaka savas vēlēšanās un cerības. Jaungada naktī lej laimes, lai iegūtu pārliecību, ka jaunajā gadā mūs sagaida kaut kas labs. Izdara kādas apņemšanās, kuru nepieciešamību ir apzinājušies jau sen, bet visu laiku ir atlikuši. Vai jaunais gads nebūtu labs sākums, lai atvērtu jaunu lapaspusi savā dzīvē, un kādas lietas sāktu darīt citādāk? Jaungada apņemšanās ir laba lieta. Taču, šķiet, ka lielākā daļa jaungada apņemšanos izzūd jau pirmā mēneša laikā, sapnis par vieglām pārmaiņām tiek ātri izsapņots. Jaunā gada apņemšanās ir kā saules stars, kas izlaužas cauri biezai mākoņu segai. Tā ir mūsu cerība uz labāku un skaistāku dzīvi. Cik stipri es gribu pārmaiņas? Iespējams, mani līdzcilvēki dāsni dalās ar savām iecerēm. Varbūt arī man vajadzētu kaut ko vēlēties? Vai tas ir tik vienkārši?

Salīdzinājums par saules staru un biezu mākoņu segu nebija nejaušs. Mēs vēlamies pārmaiņas, bet ceļš uz īstām pārmaiņām nav ātrs un viegls. Ja vēlamies kosmētiskas pārmaiņas, tad pietiks ar nelielu apņemšanos. Ja vēlamies lielākas pārmaiņas, tad tas var prasīt lielāku piepūli. Ir simtiem, varbūt pat tūkstošiem iemeslu, kādēļ esam tādi kādi esam. Tā arī ir tā mākoņu sega. Saules stars ir apņemšanās. Tas ir viens iemesls pret simtu, tūkstoti, miljonu. Cik stipram ir jābūt šim saules staram? Cik stiprai ir jābūt mūsu gribai un apņēmībai to īstenot?

Ieceres un apņemšanās rodas mūsu prātos. Cilvēka uzvedība un ieradumi programmējas dziļākos personības slāņos. Tie sakņojas mūsu dzīves pieredzē, vērtībās, pasaules redzējumā. Var gadīties, ka mums vajag ieskatīties dziļāk savā personībā, jāsaprot dziļākas mūsu personības veidošanās likumsakarības. Pārmaiņām var nepietikt ar vienu iemeslu. Iespējams, mums ir jāatrod 5, 10 vai pat 100 iemesli, kādēļ mums ir vajadzīgas pārmaiņas. Tikai tad ieceres nepieciešamība varētu aizsniegt mūsu būtības dziļākos slāņus.

Mēs gribam un negribam pārmaiņas. Mēs gribam stabilitāti un dzīves ērtības. Stabilitāte ir tad, kad nav pārmaiņu. Pārmaiņas bieži nav kontrolējamas un prognozējamas. Dzīve mums liek mainīties, mums pašiem ir bail no pārmaiņām. Ir cilvēki, kas labāk izvēlas „sliktu” stabilitāti, nevis pārmaiņas, kas kaut kad atnesīs „labumu”. Varbūt mums nevajag gaidīt, kamēr dzīve mūs piespiež. Varbūt ir vērts pacīnieties, lai īstenotu ieceres, kuru vajadzību esam apzinājušies jau sen.

Man šķiet, ka, nevajag pārmērīgi sakoncentrēties uz viena gada noslēgumu un jauna sākumu. Tas liek mums sasteigt jautājumu, kuram jāpieiet nopietnāk. Padomāsim, vai mūsu dzīvei ir vajadzīgas pārmaiņas. Ja ir vajadzīgas, tad kādas? Kāpēc es vēlos šīs pārmaiņas? Pārmaiņas man kaut ko maksās. Vai esmu gatavs pārkārtot kaut ko savā prātā un attieksmē pret dzīvi, ja tas būs nepieciešams? Vai esmu gatavs mest izaicinājumu iedzimtajam slinkumam? Vai esmu pietiekami drosmīgs, lai īstenotu pārmaiņas?

 

/0 Comments/by