Entries by Laima

Kāpēc ģimenes terapija?

Ģimenes terapija ir veidojusies pakāpeniski, atklājot aizvien jaunus ģimenes funkcionēšanas aspektus. Ģimenes terapijas svarīgākā atziņa ir tā, ka indivīda problēmas nav tikai viņa individuālās problēmas, bet, ka tās ir veidojušās noteiktā attiecību, t.i. ģimenes kontekstā. Tie bija 20. gs. 50 un 60 gadi. Bija psihoterapeiti, kas, konsultējot indivīdus, atklāja, ka klientiem ir arī vecāki un […]

Vai Tavs bērns ir laimīgs?

Bērns piedzimst kails un bezpalīdzīgs. Viņam nepieciešama mīlestība un aprūpe, citādi viņš aizies bojā. Bērns nepiedzimst gluži kā „balta lapa”, jo jau grūtniecības laikā viņš jūt, uztver informāciju, atpazīst mātes balsi, u.c. Bērna personības veidošanās ir sākusies jau pirms piedzimšanas, apzinātas intelektuālās spējas attīstīsies vēlāk. Bērni ir mazi cilvēki. Mums ir svarīgi saprast sava bērna […]

,

No kā ceļas strīdi un konflikti?

Domstarpības un nesaskaņas, strīdi un konflikti. Mums gribētos, lai cilvēciskās attiecības raksturotu miers un harmonija. Taču tas ne vienmēr izdodas. Attiecībās ienāk spriedze. Spriedze var būt īslaicīga, kamēr situācija tiek noskaidrota. Kādreiz spriedze kļūst ilglaicīga, ar laiku rada nepatīkamas izjūtas un vēlēšanos no cilvēka izvairīties. Spriedzes cēloņi mums ne vienmēr ir izprotami. Ne vienmēr mēs saprotam savas neapmierinātības un dusmu iemeslus. Tāpat neizprotam, kādēļ citi mums izrāda savu neapmierinātību. Ja lietas netiek izrunātas, katrs paliekam pie saviem, bieži ar realitāti nesaistītiem skaidrojumiem.

Raksts ir par strīdiem un konfliktiem plašākā nozīmē. To daļēji var attiecināt arī uz pāra attiecībām, bet raksts nebūs specifiski par konfliktiem pāra attiecībās.

Godā savu tēvu un māti

Godā savu tēvu un māti… lai Tev labi klājas un Tu ilgi dzīvo virs zemes.- Jaunā Derība, Efeziešiem. 6,2

Es, mani tēvs un māte. Raksta tēma ir attiecības ar vecākiem. Pieaugušu cilvēku attiecības ar saviem vecākiem. Ierosinājumam esmu ņēmis vārdus no Bībeles. Tas ir likums, kas pavēl bērniem godāt savus vecākus, un tiem, kas tā darīs, apsola ilgu mūžu. Ir vieglāk cienīt, ja Tevi ciena. Ir vieglāk mīlēt, ja Tevi mīl. Bet mēs nedzīvojam ideālā pasaulē.

Jaunā gada apņemšanās

Cilvēkam ir vajadzīgi atskaites punkti. Tie palīdz mums saprast, vai virzāmies uz priekšu vai atpakaļ, uz augšu vai uz leju. Atskaites punkti ir dažādi: jubilejas, īpaši apaļās; nozīmīgas sastapšanās ar cilvēkiem, kurus neesam sastapuši ilgāku laiku; viena gada noslēgums un jauna sākums. Mums tā ir iespēja atskatīties, pavērtēt, kas izdevies, kas nē. Nospraust jaunus virzienus un mērķus.

Mēs nevēlamies mīņāties uz vietas, mēs vēlamies attīstību. Attīstība ir virzība uz priekšu, uz augšu, jaunu apvāršņu atvēršana un jaunu virsotņu iekarošana. Labo gribās paturēt, slikto novērst.

Par būšanu kopā

Pārdomas radās, domājot par to, cik man ir grūti „pārslēgties” no domām par darbu un „globālām problēmām”, uz attiecībām ar bērniem. Lietoju tradicionālos aizbildinājumus: „Esmu noguris”, „Varbūt citreiz!” Tā radās pārdomas par klātbūtni. Stāsts nav tikai par vecāku un bērnu attiecībām. Tas attiecas uz attiecībām vispār.

 „Cilvēks nav vientuļa sala”. Ikvienam cilvēkam ir vajadzīgs otrs cilvēks. Kādēļ? Lai justu klātbūtni un gūtu tās lietas, ko klātbūtne, tad ja tā ir īsta, sniedz- atbalstu, sapratni, pieskārienu, piederības sajūtu… Otra cilvēka klātbūtne ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Mēs to nevēlamies saņemt no visiem cilvēkiem, bet no īpašiem cilvēkiem, tiem, kas mums ir tuvi. Bet vai mēs savu klātbūtni sniedzam tiem, kas mums ir svarīgi?

,

Saskarsme un komunikācija

Attiecību veidošana ir prasme. Saskarsmes prasme. Prasme, ko esam katrs apguvuši atšķirīgā mērā. Prasme, ko var un vajag attīstīt. Ir dažādi attiecību konteksti. Katrā no tiem darbojas atšķirīgi pieļaujamās un vēlamās uzvedības likumi, kas savukārt atstāj iespaidu uz savstarpējo saskarsmi. Attiecības darba kolektīvā atšķirsies no vīra un sievas attiecībām. Vecāku un bērnu attiecības atšķirsies no attiecībām ar draugiem un paziņām. Tomēr visos minētajos kontekstos var runāt par saskarsmes nozīmi. Cilvēki runā vai nerunā viens ar otru, ar vai bez vārdiem vēlās viens otram kaut ko pavēstīt. Ja tas izdodas, rodas sapratne un kopība, ja nē- vēsums, neieinteresētība, pārpratumi un dusmas.

Tēva loma ģimenē

Jauna dzīvība sākas ar ieņemšanu. Bērniņa gaidīšanas laiks ir ļoti svarīgs. Jo lielāks aug bērniņš mātes miesās, jo grūtāk māmiņai kļūst pārvietoties un paveikt ikdienas pienākumus. Jo tuvāk nāk bērna dzimšanas brīdis, jo lielāks atbalsts un vairāk palīdzības sievietei ir vajadzīgs. Sava loma te noteikti būs ģimenes draugiem un radiem. Bet ir kāds cilvēks, kuram šajā procesā ir paredzēta īpaša vieta- tas ir bērniņa tēvs. Vīrieša svarīgākais uzdevums ir būt līdzās savai sievai (sievietei), viņu atbalstīt un viņai palīdzēt. Rūpēties par to, lai bērniņa gaidīšanas laiks pēc iespējas ir vieglāks, piepildīts ar pozitīvām emocijām.

Kad vecāku mīlestība kļūst akla

Jā. Vecāku mīlestība pret saviem bērniem var kļūt akla. Vecāki var darīt kādas lietas un nesaprast savas rīcības sekas savos bērnos. Parasti vecākus vada cēla motivācija, jo vecāki vēl savam bērnam to labāko. Mīlestība ir attiecības un attiecības ir mijiedarbība. Bērni reaģē uz mani. Es reaģēju uz bērniem. Tā es varu nepamanīt, ka ar savu attieksmi veicinu kādas nevēlamas rakstura iezīmes savos bērnos vai neatbilstošu uzvedību.

Kādēļ nāve ir tik skumja?

Šim ierakstam ir personisks raksturs. Tas vairāk attiecas ne uz saturu, bet uz motivāciju, kādēļ tas tapa. Es saskāros ar cilvēku bēdām. Bēdām, kā man šķiet, par kurām lielāku nav. Man gribējās nejust, gribējās izgaist, lai tikai nebūtu jājūt tās sāpes, ko juta cilvēki. Tad es nodomāju, man ir par daudz bēdu. Un tomēr, mans raksts nebūs par bēdām. Tas būs par nāvi un skumjām. Mani pārdzīvojumi rada izpausmi ieraksta nosaukumā.