Audzināšanas mērķis

Bērni ir jāaudzina. Par audzināšanas mērķiem un uzdevumiem domas dalās.

Ir gadījies dzirdēt, ka vecāki izprot audzināšanas mērķi tādā veidā: “Es gribu, lai Jānis izaug par labu cilvēku!” Mērķis ir labs, tikai stipri nekonkrēts. Protams, ka mēs gribam, lai mūsu bērns ir labs cilvēks. Kurš gan grib izaudzināt nelieti? Bet, ir nepieciešams konkretizēt, kas ir labs cilvēks? Mērķis ir jāpārtulko rīcības plānā. Kas man kā vecākam ir jādara, lai mans bērns būtu labs cilvēks? Kādas īpašības man bērnā ir jāveicina, jāapkaro, lai viņš kļūtu labs cilvēks?

Tāpat mēs vēlamies, lai mūsu bērni ir laimīgi. Kas mums ir jāsniedz saviem bērniem, lai viņi būtu laimīgi?

Tie ir svarīgi jautājumi, bet šoreiz par kaut ko citu. Kāds ir audzināšanas mērķis? Viens no svarīgākajiem mērķiem ir, sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei. Cilvēks ir patstāvīgs tad, ja spēj pats sevi nodrošināt un pats par sevi parūpēties. Prot uzņemties atbildību par savu dzīvi, konstatēt problēmas un uzņemties iniciatīvu tās risināt.

Ja audzināšanas mērķis ir bērna patstāvība, tad, kas man kā vecākam ir jādara, lai to veicinātu? Temats ir plašs. Bērna patstāvība sākas ar mazām lietām: sakārtot savas mantas, savu istabu, atbildīgi paveikt uzticētos pienākumus, … Vēlāk mācēt pašam izcept olu vai kartupeļus, ja vecāki nav mājās. Piedalīties mājas darbos. Nepārprotiet mani, bērni nav mūsu kalpi. Viņi nav jāpaverdzina. Mājas ir vieta, kur viņi mācās lietas, kas viņiem noderēs turpmākajā dzīvē.

Svarīgākais, man šķiet, ir ticēt tam labajam, kas ir bērnā. Veidot uzticības un cieņas pilnas attiecības. Dot bērnam iespējas, attīstīt savus talantus un prasmes. Iedot bērnam ticību, ka viņa lēmumiem ir nozīme. Mums ir jādod bērniem iespēja, piedalīties lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz viņu dzīvi. Piedāvājumam ir jāatbilst bērna vecumam. Jautājumos, kas, manuprāt, neatbilst bērna vecumam, es bērnam nedodu izvēles brīvību. Piemēram, es nejautāju bērnam, vai viņš grib izpildīt skolā uzdotos mājasdarbus. Protams, ka viņš negrib. Bet tie ir jāizpilda. Jautājums, tikai kad?

Jāatzīst, ka katrs cilvēks ir atšķirīgi sagatavots patstāvīgai dzīvei. Ir cilvēki, kuri mocās, jo neprot pieņemt šķietami vienkāršus lēmumus par savu dzīvi. Ir cilvēki, kas bēg no atbildības. Atbildība viņiem ir kā nasta, ko pēc iespējas ātrāk ir jāaizmet prom. Arī es pats esmu izvairījies no atbildības, ja man ir bijusi tāda iespēja. Kādā brīdī tu esi spiests aizdomāties, kādēļ tava dzīve ir tāda, kāda tā ir? Vainot citus būtu bērnišķīgi. Es taču pats bēgu no atbildības un iniciatīvas vietā izvēlos pasivitāti.

Šajā sakarā ir svarīgi, atbalstīt bērna radošo garu. Bērns vēlas izzināt pasauli, viņam dabiski piemīt vēlēšanās darboties. Mums jārada bērniem iespēja, apmeklēt pulciņus, attīstīt savas spējas. Jau bērnībā saprast, ka panākumu atslēga ir piepūle. Ir svarīgi, ka bērniem ir iespēja, izvirzīt maziņus mērķus un tos sasniegt. Sasniegums (te es nedomāju medāļus, lai gan arī tie ir svarīgi) stiprina bērna ticību saviem spēkiem. Mums ir jāveicina un jāatbalsta bērnu iniciatīvas (iespēju robežās). Tas ir svarīgi, jo tādā veidā izpaužas bērnu radošais gars. Bērni prot dabiski priecāties par dzīvi. Viņi dabiski ir radoši. Ja tas tā nav, mums ir iemesls aizdomāties.

Es redzu, ka daudziem cilvēkiem ir problēmas ar iniciatīvas izrādīšanu un atbildības uzņemšanos. Visdrīzāk cilvēki netic sev un domā, ka iniciatīva ir nosodāma. Atbildība nav nasta. Atbildība ir iespēja, veidot savu dzīvi tādu kā vēlamies.

Kā sacījis kāds gudrs cilvēks: “Skatīsimies uz problēmām kā iespējām!”

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Leave a Reply

Your email address will not be published.