Adventa pārdomas

Vārds „Advents” nozīmē „atnākšana”. Adventa ievada Ziemassvētku laiku. Tas ir sagatavošanās laiks Ziemassvētkiem. Ziemassvētki ir Kristus atnākšanas svētki. Kristus jau ir atnācis. Tas ir noticis. Katru gadu mēs atceramies un svinam šo notikumu. Tas ir uzaicinājums ikvienam, domāt par to, ko viņam nozīmē Kristus atnākšana. Atceroties un svinot Kristus piedzimšanu, mēs ne tikai atceramies kādu ievērojamu pagātnes notikumu. Mēs domājam par Kristus otro atnākšanu, kas atrodas tuvākā vai tālākā nākotnē. Katru svētdienu ticības apliecinājumā kristieši saka šādus vārdus: „Viņš (Jēzus) … ir uzkāpis debesīs un ir sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos”. Kristus otrā atnākšana notiks „kā zaglis naktī”. Tātad, notiks laikā, kad cilvēki to vismazāk gaidīs.

 

Par pamatu pārdomām esmu ņēmis tekstu no Lūkas Ev.19,28-40. Tas ir viens no Svēto Rakstu tekstiem, par kuru sprediķo Adventa laikā. Šajā tekstā ir runa par to, kā Jēzus dodas uz Jeruzālemi. Viņš sūta 2 mācekļus uz priekšā stāvošo ciemu, lai viņi atved ēzeļa kumeļu uz kura neviens nav sēdējis. Mācekļi uzklāj uz ēzelīša muguras savas drēbes un Jēzus sēžas tam virsū. Gājiens var sākties. Sākumā tur ir tikai Jēzus tuvākie mācekļi. Ceļā viņiem pievienojas aizvien jauni cilvēki. Izrādot godu, viņi veido tepiķi, izklājot Jēzus priekšā savas drēbes un nocirstos palmu zarus. Viņi priecīgi cildina Jēzu ar vārdiem: „Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā”. Tie ir Pūpolu svētdienas notikumi, kas norisinās apmēram nedēļu pirms Jēzus krustā sišanas.

 

Te varētu domāt, kāds Adventam un Ziemassvētkiem ir sakars ar Jēzus iejāšanu Jeruzālemē. Pirmajā skatījumā tiešas saistības nav. Un tomēr. Saistība nav ar pašu iejāšanu, bet ar veidu, kā tā notiek. Jēzus ir Kristus. Kristus ir starpnieks starp svēto Dievu un grēcīgo cilvēci. Kristus var būt starpnieks tikai tādēļ, ka pats pieder abām šīm pasaulēm. Viņam ir dievišķa un cilvēciska izcelsme, Viņš pieder abām pasaulēm. Viņš ir Dievs un cilvēks, kā tas formulēts ticības apliecinājumā: „ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas”. Viņa mājas ir tur, šeit Viņš ir svešinieks; Jēzus pieņēma cildinājuma vārdus, bet tos neprasīja. Viņš bija nācis, lai kalpotu. Viņš varēja pieprasīt sev godu, bet tā vietā, Viņš sēdās ēzelīša mugurā, lai parādītu savas nākšanas miermīlīgo raksturu. Tā bija pazemība.

 

Pazemība. Kas tas ir? Man nepatīk šīs vārds. Tas rosina domāt par tādu vārdu kā “pazemošanās”. Arī ja man ir bail, labākais, ko es varu izdarīt, ir neizrādīt savas bailes un vājumu. Laikam jau piederu tai cilvēku grupai, kuri  vārdu “pazemība” nesaprot vai pārprot.

 

Esmu dzirdējis, ka cilvēki stāsta par savu sastapšanos ar kādu ievērojamu cilvēku. Par to, ka viņus pārsteidzis tas, cik šis ievērojamais cilvēks ir bijis vienkāršs, pieejams, patiess, pieticīgs, pasmaidījis. Parasti šādos gadījumos nelieto vārdu pazemīgs, bet, šķiet, tieši šīs īpašības ietver vārds „pazemība”. Tu apzinies savu spēku, bet Tev tas nav jādemonstrē.  Tu apzinies savas zināšanas, bet saredzi arī to robežas. Tu varētu lepoties, lai sevi izceltu, bet Tu to nedari. Tu pieņem atzinības vārdus, bet neļauj tiem „sakāpt galvā”. Tu dari to, kas Tev ir jādara, un neļauj citiem Tevi novirzīt Tavas apņemšanās.

 

Tieši tā es saredzu Jēzus iejāšanu Jeruzālemē. Viņam ir dievišķa vara un autoritāte, taču Viņš to nedemonstrē. Tā nu Viņš iet atsacīšanās un pazemības ceļu, nomirst pie krusta par cilvēces grēkiem. Taču cilvēki to pārprot, jo vārds „pazemība” rosina viņos sliktas asociācijas. Mēs domājam, ka pazemība ir vājuma izpausme. Ja cilvēks nespēj būt stiprs, proti, spēj būt tikai vājš, tad šāda pazemība ir vājuma izpausme. Ja cilvēks ir stiprs un viņš izvēlas būt pazemīgs, tad šāda pazemība ir spēka izpausme. Cilvēki nesaprot pazemību. Tādēļ cilvēkiem ir grūti identificēties ar tēlu, kas salauzts karājas pie krusta. Kā krusts, kas ir ciešanu zīme, var būt uzvaras simbols? Ir dažādas cīņas. Katram no mums ir jāizcīna sava. Visgrūtākā, manuprāt, cīņa pašam ar sevi. Nopietna cīņa visupirms ir arī garīga cīņa. Garīgas cīņas nevar izcīnīt ar bravūru un plātīšanos. Garīgās cīņās uzvara nāk tikai caur upuri. No kā es esmu gatavs atsacīties, ko es esmu gatavs darīt, lai sasniegtu uzvaru.

 

Adventa laiks ir sagatavošanās laiks. Ziemassvētku naktī Jēzus piedzimst kā nevarīgs bērns un tiek ielikts silē. Ja Tu būtu Dievs, vai Tu pieņemtu šādu lēmumu, ja zinātu, ka ar to varēsi kādu izglābt? Jēzus nāk ar pazemību. Mums šķiet, ka pazemība ir kaut kas pretējs drosmei. Esi drosmīgs (pazemīgs), ieskaties sevī un pajautā sev šajā laikā: „Kādas ir manas attiecības ar Dievu?” Nu, vai pietika drosmes?

 

 

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Leave a Reply

Your email address will not be published.