Par cilvēku mēdz sacīt, ka cilvēks ir homo sapiens– saprātīga būtne. Taču, vērojot cilvēkus darbībā dažādās situācijās, bieži rodas šaubas par cilvēku saprātīgumu. Ne tikai par citu cilvēku saprātīgumu, bet reizēm arī par savu. Stulbums un muļķība ir varens spēks, tā nozīmi nedrīkst novērtēt par zemu. Augstprātībai un pārākuma apziņai nav pamata, neviens nav pasargāts no stulbuma.

Mēs bieži domājam, ka saprātīgums ir tāds konstants lielums, kas mums piemīt pastāvīgi. Taču tā nav taisnība. Tā tas ir iekārtots, ka darbības, kuras regulāri atkārtojas, automatizējas. Mēs tās darām daudz nedomājot. Tā tiek taupīts psihes resurss. Veicot darbības, kas atkārtojas, mūsu prāts tiek lietots vienkāršu darbību veikšanai un viss tā potenciāls netiek izmantots. Smadzenes un prāts nav viens un tas pats. Kamēr vien esam dzīvi, mūsu smadzenes darbojas visu laiku un nekad neatpūšas. Arī tad, kad guļam, guļ mūsu personības apzinātā daļa, bet smadzenes turpina darboties, procesēt. Prāts un saprātīgums rodas smadzeņu darbības rezultātā. Lai gan pašas smadzenes nekad neguļ, tas nenozīmē, ka mēs visu laiku esam apzināti un saprātīgi. Apzinātība un saprātīgums nav konstants lielums, tas atkarīgs no tā, cik klātesoši esam attiecībās un notikumos. Klātesamība ir gribas akts un piepūle. Tādā veidā var apgalvot, ka apzinātība un saprātīgums ir dāvana, kuru varam izsaiņot un lietot vai arī atstāt iepakojumā. Darbināt vai nedarbināt savu prātu, tā ir izvēle. “Pieslēgt” vai “nepieslēgt” savas smadzenes. Izdarīt piepūli, lai izdomātu savu domu vai nekritiski paslēpties aiz citu viedokļiem un uzskatiem. Ja gribu, es varu ieslēgt citu režīmu un iegūt lielāku labumu no sava prāta darbināšanas.

Cilvēka prāta darbība ir ļoti interesants temats. Un šajā ierakstā es uzrunāju tikai vienu aspektu: “ieslēgt” vai “izslēgt”.  Piedodiet, bet būtu muļķīgi apgalvot, ka cilvēks ir saprātīgs tikai tādēļ, ka viņam ir smadzenes. Ja cilvēks neattīsta spēju domāt patstāvīgi, viņa smadzeņu potenciāls netiek izmantots pilnā mērā. Man šķūnī stāv lāpsta, kuru es lietoju dažas reizes gadā. Tādēļ, ka man ir lāpsta, tas nenozīmē, ka esmu lauksaimnieks.

Prāta uzdevums ir izzināt, analizēt, salīdzināt, … galu galā – domāt. Prāts un domāšana ir instrumenti, kas cilvēkam ir doti. Mums ir jāiemācās tos lietot, lai tie nestu labumu vispirms mums pašiem un tad arī citiem. Smadzenes ir jālieto, tās ir jābaro ar informāciju, kas rosina prāta attīstību un darbību. Jālasa labas grāmatas, vēlams lielfotmāta darbi, kas izkopj mūsu dvēseles pasauli, izsmalcina mūsu pasaules redzējumu un  domu pavedienus attīsta par lielākiem veidojumiem. Jāskatās labas filmas, u.c. Jādara lietas, kas attīsta smadzenes un uztur tās formā. Informāciju var salīdzināt ar dažādas kvalitātes ēdienu. Mēs varam ēst kvalitatīvu ēdienu un varam ēst ēdiena pārpalikumus vai nekvalitatīvus ēdienus. Ja barojam savu prātu ar labu ēdienu, tajā var dzimt jaunas domas un idejas. Ja ēdam draņķus, spējam atgremot tikai to, ko radījuši citi. Attīstīt savas smadzenes un domāšanu ir svarīgākais cilvēka dzīves uzdevums. Tas mūs ved tālāk, pie labākiem un radošākiem risinājumiem mūsu ikdienas problēmām un jautājumiem, kā arī pārdomām par eksistenciāliem tematiem.