Ko mēs domājam, kad kādam sakām, ka mīlam? Ko tieši mēs mīlam otrā cilvēkā? Ģimenes psiholoģijas dižie ir uzskatījuši, ka laimīgu pāra attiecību priekšnoteikums ir līdzības princips, kopīga bāze. Mēs meklējam otrā cilvēkā kaut ko pazīstamu, radniecīgu, emocionāli tuvu. Tas slēpj sevi gan lielu potenciālu, gan arī risku. Mūs vieno kopīgais, atšķirīgais padara iespējamu otra cilvēka mīlēšanu, apbrīnošanu un izzināšanu par ceļojumu visas dzīves garumā. Kopīgais un atšķirīgais. Mēs būvējam kopīgo, bet neizdzēšam atšķirīgo. Atšķirīgais var būt atsvaidzinošs un bagātinošs. Bet cik atšķirīgs tas drīkst būt? Kaut kādā mērā mēs varam pieņemt otra cilvēka atšķirīgumu, ja mums ar šo cilvēku nav jādzīvo kopā. Atšķirīgo mēs varam pieņemt tikai līdz zināmai pakāpei. Un ko šajā gadījumā nozīmē “pieņemt”? Parasti tas nozīmē pieņemt to kā faktu, ko varam tolerēt, ne vienmēr emocionāli pieņemt. Ko mēs domājam, kad kādam sakām kādam, ka viņu mīlam. Ko tieši mēs mīlam? Otru cilvēku vai to, kā jūtamies esot kopā ar šo cilvēku? To, ka otrs mums nerada lielas problēmas un dzīvi dara ērtu? Citiem vārdiem, vai nav tā, ka mēs mīlam nevis otru cilvēku, bet sevi otrā cilvēkā? Nevis otru cilvēku, bet savu priekšstatu par to. Un, ja otrs kādu dienu vairs neatbilst manam priekšstatam, vai tās ir mīlestības beigas? Mēs visi esam egoisti un patiesībā spējam mīlēt (?) tikai sevi. Lielais jautājums ir, vai mēs vispār esam spējīgi izlauzties no sava egoisma un kādu mīlēt? Ļoti gribētos ticēt, ka mīlestība spēj ar mums šo pārmaiņu paveikt. Citādi, tas ko saucam par mīlestību, ir savtīga otra cilvēka izmantošana savām egoistiskajām vajadzībām.