Ne / manas problēmas
Pasaulē ir daudz un dažādu problēmu, kas cilvēkiem ir jārisina. Viena no pēdējo laiku lielākajām problēmām ir ekoloģiskā katastrofa, kurai civilizācija traucas pretī milzīgā ātrumā. Šķiet, ka civilizācija ir ieprogrammēta, pati sevi iznīcināt. Ir vēl daudzas citas globālas problēmas: bads, slimības, noziedzība, dažāda veida sociālās netaisnības. Ir jautājumi, kuru risināšanā mēs varam dot savu niecīgu ieguldījumu, piemēram: šķirot atkritumus, nemēslot mežā, rūpēties par dabu un dzīvo radību, palīdzēt cilvēkiem, ziedot labdarībai , u.c. Bet ir jautājumi, kurus mēs nevaram ietekmēt. Tad ir labi apzināties, ka tie ir notikumi, kurus tiešā veidā nevaram iespaidot.
Šajā ierakstā vēlos izgaismot kādu ļoti specifisku problēmu aspektu. Tās ir problēmas, kuras mēs neesam radījuši. Ja jau mēs šīs problēmas neesam radījuši, tātad, tās nav mūsu problēmas. Bet šajā gadījumā tas nav tik vienkārši. Problēmas ir radījuši citi, bet tās ir mūsu problēmas, jo mēs viņas nesam sevī. Tās varēja rasties vismaz divos veidos:
Pirmkārt, tās ir problēmas, kas radušās citu cilvēku rīcības rezultātā. Kāds kaut ko ir teicis vai darījis, kas atstājis uz mums lielu, galvenokārt negatīvu iespaidu. Iespējams, ka tie pat nav negatīvi notikumi. To negatīvo iespaidu mēs varam apzināties tikai ar laiku. (Piemēram, vecāki bieži izdabā savam bērnam un nenovelk skaidras robežas. Bērns savā iekšējā pasaulē cīnās ar bailēm un trauksmi, jo vecāki nerada drošības sajūtu; vai arī: vecāki daudz strādā, bērns bauda lielu brīvību, bet viņā brīvības sajūta robežojas ar vientulības un pamestības sajūtu, …) Īpašu vietu negatīvo notikumu sarakstā ieņem traumatiski notikumi, smagi zaudējumi un dažāda veida vardarbības pieredzes. Katrā ziņā tie ir notikumi, kas ir atstājuši uz mums lielu iespaidu, veidojuši (vai deformējuši) mūsu personību un pasaules redzējumu.
Otrkārt, tās ir problēmas, ko saņemam “mantojumā” no saviem vecākiem. Kā jau tas ir zināms, mēs identificējamies (arī tad ja to nevēlamies) ar saviem vecākiem, “nokopējam” viņu emocijas, reakcijas un pasaules redzējumu. Tas netraucē mums to attīstīt tālāk, modificēt, pielāgot mūsu vajadzībām. Dažkārt mēs domājam, ka esam pilnīgi citādāki nekā mūsu vecāki. Daudzējādā ziņā, jā. Bet, mēs esam līdzīgāki saviem vecākiem, nekā mums to gribētos atzīt. Vecāku iespaids mūs pavada visas dzīves garumā. No saviem vecākiem mantojumā mēs saņemam vai nu problēmu risinājumus, iemācāmies noteiktu attieksmi un rīcības veidu, vai nu vecāku problēmas, kuras viņi nav atrisinājuši. (Reizēm mani pārsteidz tas, kā tas var būt, ka “kompleksainiem” un “problemātiskiem” vecākiem izdodas izaudzināt veselīgus bērnus.) Šajā sakarā gribu citēt kādu izteikumu, kas man iespiedies atmiņā. Kāds zināms psihoterapeits reiz sacīja: “Bērni nokopē visu (savu vecāku) cieto disku”.
Šāda atskārsme nāca ar laiku, tā nebija uzreiz. Cilvēcīgi raugoties, to varētu uztvert kā netaisnību. Kāpēc man ir jārisina citu cilvēku problēmas? Es saredzu sevī kādas lietas, kuras saredzu arī savos vecākos vai savā dzimtā. Tās nav manas, jo es tās neesmu radījis. Un tomēr, tās ir manas, jo es esmu savu vecāku un dzimtas turpinājums. Tās ir manī un tupina ietekmēt manu dzīvi. Un man ir jāpieņem lēmums, ko ar to darīt.