Šobrīd daudz tiek runāts par to, kā šī ārkārtas situācija ir mainījusi mūsu dzīvi un ieradumus. Kas tad ir mainījies? Šoreiz par attiecību aspektu.

Jaunā situācija ir izjaukusi līdzsvaru, ierasto dzīves ritmu. Ierastais dzīves ritms rada stabilitāti un prognozējamību, ritma zaudējums nestabilitāti un apjukumu. Jebkuras pārmaiņas rada bailes un stresu. Bija laiks, kad es pamodos, nomazgājos, paēdu brokastis, iztīrīju zobus un devos uz darbu. Nostrādāju darba dienu, nācu mājās un par darbu aizmirsu (ja vien neesmu cilvēks, kam uzticēta atbildība par citiem cilvēkiem). Kad gāju uz darbu, “pārslēdzos” uz darba režīmu un nedomāju par mājām. Kad nācu mājās, “pārslēdzos” uz mājas režīmu un “atslēdzos” no darba. Tagad šī ierastā kārtība ir nobrukusi. Ir nojukusi robeža starp mājām un darbu, privāto un darba dzīvi. Šobrīd, cik vien tas ir iespējams, mēs “nesam darbu uz mājām”. Ja cilvēks strādā no mājām, viņam/ai (vecākiem un arī bērniem) pieminētie “slēdži” nedarbojas. Nav iespējams “pārslēgties” vai “atslēgties”. Nav vairs “šeit” un “tur”, “mājās” un “ārā”, “mājinieki”, “draugi” un “citi”. Ir tikai “šeit”, “mājinieki” un, protams, “pārtikas veikals”.

Šiem, t.s. “slēdžiem” ir arī liela nozīme attiecībās. Es piekūstu no attiecībām un mājas soļa, man ir iespēja doties uz darbu. Esmu pastrādājis, vēlos doties mājās, esmu noilgojies redzēt savus ģimenes locekļus. Normālos apstākļos kopā būšana ģimenes locekļiem ir darbadienas vakaros un nedēļas nogalē. Būšana kopā darba dienas vakaros ir vairāk funkcionāla- jāpabaro bērni, jāizmācās, jāsagatavojas rītdienai. Galvenais akcents par kopā būšanu bija uzlikts uz brīvdienām. Tagad kopā būšana nav svētki, tā ir ikdiena. Pie jaunā dzīves ritma, nav iespējas atpūsties vienam no otra, nav iespējas pabūt vienam un noilgoties.

Šādos apstākļos kopā būšana kļūst par pārbaudījumu un izaicinājumu. Cilvēki pavada viens ar otru vairāk laika nekā agrāk. Šajā situācijā tam ir arī piespiedu raksturs. Mēs neesam pieraduši pie tik intensīvas kopā būšanas un tik lielas attiecību intensitātes. Katrs atšķirīgā mērā spēj pieņemt jauno situāciju un tai pielāgoties. Stress ir visiem, kuram pirmajam neizturēs nervi? Klāt vēl nāk citi attiecību faktori: ir cilvēki, kas nemāk būt kopā; neprot veidot labas un ilgstošas attiecības; ir neatrisinātas attiecību problēmas; …

Ko lai dara? Šī ir ārkārtas situācija. Tā ir uz laiku. Ir vajadzīgs jauns rīcības plāns šim laikam. Tas rīcības plāns, kas darbojās normālos apstākļos, tagad nedarbojas. Indivīdam un ģimenēm ir nepieciešams (vēlams ģimenes konsīlijā) izstrādāt savu krīzes pārvarēšanas plānu.

Šajā laikā īpaši mums ir vajadzīga sapratne un atbalsts. Padomāsim par to, kā varam atbalstīt savus mīļos! Vēlme pēc atbalsta var viegli pārtapt pārmetumā un uzbrukumā, kas visu var padarīt vēl sarežģītāku. Viens no grūtākajiem uzdevumiem šajā laikā ir “nesačakarēt” attiecības un “nenodedzināt tiltus”. Ar to es domāju, nepieļaut lielas attiecību kļūdas, kuras pēc tam ir grūti vai neiespējami izlabot. Ir arī pozitīvais aspekts. Krīze māca mums “atsijāt graudus no pelavām”, pārdomāt dzīvi un vērtības (brīvprātīgi mēs to nedarītu). Pārmaiņu laiks var mums nest arī jaunus atklājumus attiecību jomā. Mums ir iespēja vienam otru labāk iepazīt un saprast, iemācīties turēties kopā un būt kopā pa īstam.