Kā zaudēt cieņu un autoritāti

 

Cieņu var ne tikai iegūt. To var arī zaudēt. Zaudējot cieņu, mēs zaudējam cilvēkus, kas mūs ir apbrīnojuši un uztvēruši kā autoritāti. Ar savu attieksmi un rīcību mēs varam savu cieņu vai nu pavairot, vai sagraut. Kā pavairot, kā nesagraut? Ir daudz veidu, kā zaudēt cieņu, sagraut savu autoritāti, zaudēt draugus. Katram no mums ir jāizvērtē, cik un kādi draugi mums ir un vai varam atļauties viņus lēti zaudēt.

Šoreiz par vienu kļūdu, kas iznīcina attiecības- par solījumiem/norunām un to nepildīšanu.

Solījumiem ir sava psiholoģiska nozīme cilvēku savstarpējās attiecībās. Ir kādi, kas grib dzirdēt solījumus vai panākt to, ka viņiem tiek apsolīts, lai būtu pie kā „turēties”, lai būtu kaut kas, uz ko „ paļauties”, ar ko „ saukt pie atbildības”. Un ir otra puse, kas, atbildot uz pieprasījumu, ir gatava solīt. „Nu, kā lai nesola?” Kā lai nesola, ja ir kāds, kas šo solījumu tik ļoti grib dzirdēt? Solījumu gaidīšana un solījumu došana rada noteiktu realitāti. Solījumi rada garantiju realitātei, kuras vēl nav, tā it kā viņa jau būtu. Solījumi palīdz mums izskatīties otra acīs labākiem nekā esam. Ja nepildām solījumus/norunas, agrāk vai vēlāk pienāk patiesības stunda- brīdis, kurā „ gaisa pilis” grūst un cilvēki pārstāj mums ticēt un uzticēties.

Daži ieteikumi. Negaidiet un neprasiet solījumus, lai ar tiem varētu manipulēt! Nedodiet solījumus, kurus nedomājat pildīt! Ar savu rīcību parādiet, ka otrs cilvēks Jums ir svarīgs. Nemēģiniet viņu „ apvārdot” ar skaistiem un tukšiem vārdiem. Ievērojiet norunas, izpildiet saistības. Tas ir pamatu pamats. Tā rodas cieņa un uzticēšanās.

Mīlestības deva

Daži vārdi par ieraksta nosaukumu. „Mīlestības deva” – vārdu salikums var rosināt dažādas varbūt pat pretrunīgas asociācijas. Tomēr vārdu „deva” esmu izvēlējies apzināti. Devas saņemšana rada apmierinājumu ar dzīvi, bet nesaņemšana neapmierinātību.

Pārdomu pamatā ir novērojums, ko esmu izdarījis ilgākā laika posmā. Novērojums ir šāds. Ja biežāk esmu mājās un piedomāju pie laika, ko pavadu kopā ar bērniem, jo bērni ir mierīgāki, harmoniskāki, mīļāki un paklausīgāki. Arī savstarpējās attiecībās viņi kļūst mīļāki, iedzimtais sāncensības gars neizzūd, bet mazinās. Ja mājās esmu mazāk, ja nepavadu ar bērniem laiku, esmu satraukts vai nomākts, bērni arī kļūst nervozāki, biežāk izaicina – runā pretī, apšauba vecāku autoritāti, cīnās viens ar otru. Ja bērns ir saņēmis savu mīlestības un uzmanības dienišķo devu, viņš ir apmierināts ar dzīvi un mierīgi var nodarboties ar savām lietām. Ja bērns nav saņēmis savu mīlestības devu, kļūst nervozs, izaicinošs varbūt pat nomākts.

Domāju, ka nebūtu pareizi, minēto novērojumu attiecināt tikai uz vecāku un bērnu attiecībām. Tas noteikti attiecas arī uz pāra- vīrieša un sievietes attiecībām. Ja cilvēki sniedz viens otram nepieciešamo mīlestības minimumu, attiecībās valda miers un saskaņa. Ja nē, piezogas strīdi.

Ikvienam cilvēkam ir nepieciešama mīlestība. Vārds „mīlestība” ir dziļš un daudznozīmīgs vārds. Neiegrimstot dziļā analīzē, apgalvošu, ka mīlestību mēs piedzīvojam attiecībās ar mums nozīmīgiem cilvēkiem. No šiem cilvēkiem mēs vēlamies saņemt labvēlīgu attieksmi, pieķeršanos un piederības sajūtu, pieņemšanu, sapratni, mīlestību. Ja mēs to saņemam, varam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja nesaņemam, mūsu dvēselēs veidojas mīlestības deficīts.

Mīlestības deva. Tas rosina domāt par kādu mīlestības daudzumu, kas cilvēkam tāpat kā ēdiens ir nepieciešams ikdienas. Neviens nevar pateikt, cik liela ir vienas dienas mīlestības deva- varbūt tās ir 10-15 minūtes, ko ikdienā esmu kopā ar cilvēku, kas man ir nozīmīgs? Minimums. Kāpēc nevarētu būt vairāk? Mīlestības nekad nevar būt par daudz. Bet kas notiek ar cilvēku, kas ilgāku laiku dzīvo mīlestības badā?