Adventa pārdomas

Vārds „Advents” nozīmē „atnākšana”. Adventa ievada Ziemassvētku laiku. Tas ir sagatavošanās laiks Ziemassvētkiem. Ziemassvētki ir Kristus atnākšanas svētki. Kristus jau ir atnācis. Tas ir noticis. Katru gadu mēs atceramies un svinam šo notikumu. Tas ir uzaicinājums ikvienam, domāt par to, ko viņam nozīmē Kristus atnākšana. Atceroties un svinot Kristus piedzimšanu, mēs ne tikai atceramies kādu ievērojamu pagātnes notikumu. Mēs domājam par Kristus otro atnākšanu, kas atrodas tuvākā vai tālākā nākotnē. Katru svētdienu ticības apliecinājumā kristieši saka šādus vārdus: „Viņš (Jēzus) … ir uzkāpis debesīs un ir sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos”. Kristus otrā atnākšana notiks „kā zaglis naktī”. Tātad, notiks laikā, kad cilvēki to vismazāk gaidīs.

 

Par pamatu pārdomām esmu ņēmis tekstu no Lūkas Ev.19,28-40. Tas ir viens no Svēto Rakstu tekstiem, par kuru sprediķo Adventa laikā. Šajā tekstā ir runa par to, kā Jēzus dodas uz Jeruzālemi. Viņš sūta 2 mācekļus uz priekšā stāvošo ciemu, lai viņi atved ēzeļa kumeļu uz kura neviens nav sēdējis. Mācekļi uzklāj uz ēzelīša muguras savas drēbes un Jēzus sēžas tam virsū. Gājiens var sākties. Sākumā tur ir tikai Jēzus tuvākie mācekļi. Ceļā viņiem pievienojas aizvien jauni cilvēki. Izrādot godu, viņi veido tepiķi, izklājot Jēzus priekšā savas drēbes un nocirstos palmu zarus. Viņi priecīgi cildina Jēzu ar vārdiem: „Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā”. Tie ir Pūpolu svētdienas notikumi, kas norisinās apmēram nedēļu pirms Jēzus krustā sišanas.

 

Te varētu domāt, kāds Adventam un Ziemassvētkiem ir sakars ar Jēzus iejāšanu Jeruzālemē. Pirmajā skatījumā tiešas saistības nav. Un tomēr. Saistība nav ar pašu iejāšanu, bet ar veidu, kā tā notiek. Jēzus ir Kristus. Kristus ir starpnieks starp svēto Dievu un grēcīgo cilvēci. Kristus var būt starpnieks tikai tādēļ, ka pats pieder abām šīm pasaulēm. Viņam ir dievišķa un cilvēciska izcelsme, Viņš pieder abām pasaulēm. Viņš ir Dievs un cilvēks, kā tas formulēts ticības apliecinājumā: „ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas”. Viņa mājas ir tur, šeit Viņš ir svešinieks; Jēzus pieņēma cildinājuma vārdus, bet tos neprasīja. Viņš bija nācis, lai kalpotu. Viņš varēja pieprasīt sev godu, bet tā vietā, Viņš sēdās ēzelīša mugurā, lai parādītu savas nākšanas miermīlīgo raksturu. Tā bija pazemība.

 

Pazemība. Kas tas ir? Man nepatīk šīs vārds. Tas rosina domāt par tādu vārdu kā “pazemošanās”. Arī ja man ir bail, labākais, ko es varu izdarīt, ir neizrādīt savas bailes un vājumu. Laikam jau piederu tai cilvēku grupai, kuri  vārdu “pazemība” nesaprot vai pārprot.

 

Esmu dzirdējis, ka cilvēki stāsta par savu sastapšanos ar kādu ievērojamu cilvēku. Par to, ka viņus pārsteidzis tas, cik šis ievērojamais cilvēks ir bijis vienkāršs, pieejams, patiess, pieticīgs, pasmaidījis. Parasti šādos gadījumos nelieto vārdu pazemīgs, bet, šķiet, tieši šīs īpašības ietver vārds „pazemība”. Tu apzinies savu spēku, bet Tev tas nav jādemonstrē.  Tu apzinies savas zināšanas, bet saredzi arī to robežas. Tu varētu lepoties, lai sevi izceltu, bet Tu to nedari. Tu pieņem atzinības vārdus, bet neļauj tiem „sakāpt galvā”. Tu dari to, kas Tev ir jādara, un neļauj citiem Tevi novirzīt Tavas apņemšanās.

 

Tieši tā es saredzu Jēzus iejāšanu Jeruzālemē. Viņam ir dievišķa vara un autoritāte, taču Viņš to nedemonstrē. Tā nu Viņš iet atsacīšanās un pazemības ceļu, nomirst pie krusta par cilvēces grēkiem. Taču cilvēki to pārprot, jo vārds „pazemība” rosina viņos sliktas asociācijas. Mēs domājam, ka pazemība ir vājuma izpausme. Ja cilvēks nespēj būt stiprs, proti, spēj būt tikai vājš, tad šāda pazemība ir vājuma izpausme. Ja cilvēks ir stiprs un viņš izvēlas būt pazemīgs, tad šāda pazemība ir spēka izpausme. Cilvēki nesaprot pazemību. Tādēļ cilvēkiem ir grūti identificēties ar tēlu, kas salauzts karājas pie krusta. Kā krusts, kas ir ciešanu zīme, var būt uzvaras simbols? Ir dažādas cīņas. Katram no mums ir jāizcīna sava. Visgrūtākā, manuprāt, cīņa pašam ar sevi. Nopietna cīņa visupirms ir arī garīga cīņa. Garīgas cīņas nevar izcīnīt ar bravūru un plātīšanos. Garīgās cīņās uzvara nāk tikai caur upuri. No kā es esmu gatavs atsacīties, ko es esmu gatavs darīt, lai sasniegtu uzvaru.

 

Adventa laiks ir sagatavošanās laiks. Ziemassvētku naktī Jēzus piedzimst kā nevarīgs bērns un tiek ielikts silē. Ja Tu būtu Dievs, vai Tu pieņemtu šādu lēmumu, ja zinātu, ka ar to varēsi kādu izglābt? Jēzus nāk ar pazemību. Mums šķiet, ka pazemība ir kaut kas pretējs drosmei. Esi drosmīgs (pazemīgs), ieskaties sevī un pajautā sev šajā laikā: „Kādas ir manas attiecības ar Dievu?” Nu, vai pietika drosmes?

 

 

Svētbrīdis veļu laikā

 Tāpēc priecājās mana sirds un līksmoja mana mēle, un pat mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību. Ps. 16,910

Novembris. Mirušo piemiņas mēnesis, veļu laiks. Piedāvāju savas pārdomas, kas manī radās svecīšu vakaru laikā (2013 gadā).

Citviet pasaulē mirušos piemin citos laikos. Mēs to daram rudenī. Sava nozīme te būs saistībai ar dabas ciklu. Šogad padevies vēls, silts un skaists rudens. Koku lapas iekrāsojas sarkanās, dzeltenās un brūnās krāsās. Saules gaismas izgaismotas tās rada brīnišķīgus dabas skatus. Mēs cenšamies noķert skaistus skatus, piedzīvot gaismas un prieka mirkļus, pirms atnāk gada tumšākais un aukstākais laiks. Asociatīvi rudens var būt arī skumjš laiks. Kokiem krīt lapas. Dvēseli pārņem nostalģisks noskaņojums. Nāk atmiņas un skumjas. Kādiem tas ir rudens, t.i. sezonālās depresijas laiks. (Līdzīgi kā pavasaris, kad kokiem riežas pumpuri, plaukst lapas, viss zaļo un zied). Ja gribam, dabas norisēs varam ieraudzīt kaut ko no cilvēka likteņa. Pavasaris, vasara, rudens un ziema. Bērnība, jaunība, briedums, vecums un nāve.

Rudens ir atmiņu laiks. Ir jāieziemo dārzs, ir jāpaspēj apdarīt neskaitāmie darbi, pirms atnāk pirmais sals. Viens no šādiem „darbiem” ir apmeklēt mirušo tuvinieku kapus, sakopt, „ieziemot”, jo nākamais kapu apmeklējums būs tikai pavasarī. Šajā laikā daudzās Latvijas kapsētās notiek organizēti vai spontāni svecīšu vakari, cilvēki aizdedz svecītes uz savu tuvinieku kapiem.

 Tas ir veļu laiks. Mūsu senči šajā laikā sajuta atnākam savus mirušos (vai tas bija atmiņu iespaidā?). Mūsu priekšteči mieloja veļus. Sagatavoja cienastu mirušo dvēselēm. Mirušo cienāšana ir saistīta ar noteiktiem reliģiskiem priekšstatiem. Tā ir pārliecība, ka mirušo dvēseles jeb veļi dzīvo tepat līdzās, kādā paralēlā pasaulē, un spēj ietekmēt palicēju likteņus. Bija izplatīts uzskats, ka mirušie var nākt, un atriebties dzīvajiem. Tas iespaidoja bēru paražas. Tādēļ tuvinieki centās mirušo pavadīt godam, lai viņš būtu apmierināts. Par mirušo drīkstēja runāt tikai labu (slavenais teiciens: „Par mirušo vai nu labu vai neko”). Iespējams, ka arī kādam no mums, piedaloties bērēs, ir bijusi šī sajūta, ka mirušais ir klātesošs ne tikai ar savu ķermeni, bet vēro savas bēres kā viens no bēru viesiem. Iespējams, ka te meklējamas saknes senai tradīcijai, iespējams ātri pēc kāda ģimenes locekļa nāves, kristīt vēl nekristītos bērnus, lai viņi būtu Dieva pasargāti.

 Ir cilvēki, kas domā, ka mirušo cienāšana ir jāatjauno, jo tā ir latviska tradīcija. Tā ir latviska tikai viena iemesla dēļ, tādēļ, ka to kādreiz ir darījuši mūsu senči. Nekā vairāk latviska tur nav. Grāmatās par to varam meklēt informāciju sadaļā senču godināšana vai senču kults. Bija laiks, kad radās reliģiskie uzskati, pieņēmumi. Bija laiks, kad šie uzskati izplatījās visās tautās. Laiks un vieta, kad un kur šie priekšstati radās, vairs nav nosakāms. Mēs varam tikai pieņemt, ka tas ir kāds sens cilvēciskās reģiozitātes slānis, kas atrodams gandrīz visās pasaules reliģijās un mudina mūs domāt par laikmetu, kad cilvēce bija vienota.

Ir cilvēki, kas mums daudz ir devuši. Mēs esam kļuvuši par to, kas esam, pateicoties viņiem. Kādi no šiem cilvēkiem ir vēl dzīvi, citi jau miruši. Mēs izjūtam iepretī viņiem pateicību vai pienākumu. Tās var būt arī sarežģītākas jūtas, līdz pat domai, ka viņš vai viņa arī, atrodoties kapā, turpina bojāt manu dzīvi.

Šajā laikā mēs atceramies savus mirušos. Mēs atceramies viņus ne tikai viņu pašu dēļ, bet sevis dēļ. Kā mēs varam izrādīt pateicību saviem mirušajiem tuviniekiem? Kā mēs varam viņus atcerēties, atgādināt viņiem, ka neesam par viņiem aizmirsuši? Vai mirušo mielošana ir vienīgais vai labākais veids kā to darīt? Vai pasaulē, uz kuru devušies mūsu tuvinieki ir radušās problēmas ar pārtikas piegādēm? Tas viss rosina domāt, kādi ir mani priekšstati par aizkapa dzīvi?

Kristietība piedāvā alternatīvu skatu uz aizkapa dzīvi. Mirušo dvēseles negana Veļu vai Zemes māte. Mirušajiem nav atvaļinājumu, kuros viņi var apmeklēt savus tuviniekus. Mirušo pārvietošanās iespējas ir ierobežotas. Pāri visam stāv Dievs, kurš vienīgais var izcelt cilvēku no nāves un aizmirstības. Dvēseles gaida vispārējo augšāmcelšanos un tiesu. Neviens cilvēks nevar pastāvēt Dieva svētuma priekšā. Pestīšanas ceļš ved caur Jēzus Kristus krustu. Tikai Dievs var dāvināt cilvēkam nemirstību. Ko tad mēs varam darīt savu mirušo tuvinieku labā? Mēs varam pateikties Dievam par to labo, ko caur viņiem esam saņēmuši. Varam lūgt Dieva žēlastību aizgājušo dvēselēm. Tādā veidā svecītes, ko cilvēki aizdedz uz tuvinieku kapiem šajā laikā, var kļūt par mūsu simbolisko aizlūgumu.

 Šis laiks ir atgādinājums ikvienam, ka neesam mūžīgi. Pienāks arī mūsu laiks noiet „pie tēviem”, „nokāpt mirušo valstībā”. Vai domājot par to, mani pārņem bezcerība. Vai es raugos ar cerībām: „…mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu (Dievs) manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību”.

Pārdomājot šo tematu, mani neatstāj sajūta, ka starp dzīvajiem un mirušajiem turpina pastāvēt kāda nepārraujama saite. Nejautājiet man, kas tā ir par saikni. Tā vājinās, bet pilnībā neizzūd. Mirušie ir aizgājuši, viņi mūs netur. Mēs turam viņus. Jo, aizmirstot viņus, mēs zaudēsim kaut ko no sevis.