Tāpēc priecājās mana sirds un līksmoja mana mēle, un pat mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību. Ps. 16,9–10

Novembris. Mirušo piemiņas mēnesis, veļu laiks. Piedāvāju savas pārdomas, kas manī radās svecīšu vakaru laikā (2013 gadā).

Citviet pasaulē mirušos piemin citos laikos. Mēs to daram rudenī. Sava nozīme te būs saistībai ar dabas ciklu. Šogad padevies vēls, silts un skaists rudens. Koku lapas iekrāsojas sarkanās, dzeltenās un brūnās krāsās. Saules gaismas izgaismotas tās rada brīnišķīgus dabas skatus. Mēs cenšamies noķert skaistus skatus, piedzīvot gaismas un prieka mirkļus, pirms atnāk gada tumšākais un aukstākais laiks. Asociatīvi rudens var būt arī skumjš laiks. Kokiem krīt lapas. Dvēseli pārņem nostalģisks noskaņojums. Nāk atmiņas un skumjas. Kādiem tas ir rudens, t.i. sezonālās depresijas laiks. (Līdzīgi kā pavasaris, kad kokiem riežas pumpuri, plaukst lapas, viss zaļo un zied). Ja gribam, dabas norisēs varam ieraudzīt kaut ko no cilvēka likteņa. Pavasaris, vasara, rudens un ziema. Bērnība, jaunība, briedums, vecums un nāve.

Rudens ir atmiņu laiks. Ir jāieziemo dārzs, ir jāpaspēj apdarīt neskaitāmie darbi, pirms atnāk pirmais sals. Viens no šādiem „darbiem” ir apmeklēt mirušo tuvinieku kapus, sakopt, „ieziemot”, jo nākamais kapu apmeklējums būs tikai pavasarī. Šajā laikā daudzās Latvijas kapsētās notiek organizēti vai spontāni svecīšu vakari, cilvēki aizdedz svecītes uz savu tuvinieku kapiem.

 Tas ir veļu laiks. Mūsu senči šajā laikā sajuta atnākam savus mirušos (vai tas bija atmiņu iespaidā?). Mūsu priekšteči mieloja veļus. Sagatavoja cienastu mirušo dvēselēm. Mirušo cienāšana ir saistīta ar noteiktiem reliģiskiem priekšstatiem. Tā ir pārliecība, ka mirušo dvēseles jeb veļi dzīvo tepat līdzās, kādā paralēlā pasaulē, un spēj ietekmēt palicēju likteņus. Bija izplatīts uzskats, ka mirušie var nākt, un atriebties dzīvajiem. Tas iespaidoja bēru paražas. Tādēļ tuvinieki centās mirušo pavadīt godam, lai viņš būtu apmierināts. Par mirušo drīkstēja runāt tikai labu (slavenais teiciens: „Par mirušo vai nu labu vai neko”). Iespējams, ka arī kādam no mums, piedaloties bērēs, ir bijusi šī sajūta, ka mirušais ir klātesošs ne tikai ar savu ķermeni, bet vēro savas bēres kā viens no bēru viesiem. Iespējams, ka te meklējamas saknes senai tradīcijai, iespējams ātri pēc kāda ģimenes locekļa nāves, kristīt vēl nekristītos bērnus, lai viņi būtu Dieva pasargāti.

 Ir cilvēki, kas domā, ka mirušo cienāšana ir jāatjauno, jo tā ir latviska tradīcija. Tā ir latviska tikai viena iemesla dēļ, tādēļ, ka to kādreiz ir darījuši mūsu senči. Nekā vairāk latviska tur nav. Grāmatās par to varam meklēt informāciju sadaļā senču godināšana vai senču kults. Bija laiks, kad radās reliģiskie uzskati, pieņēmumi. Bija laiks, kad šie uzskati izplatījās visās tautās. Laiks un vieta, kad un kur šie priekšstati radās, vairs nav nosakāms. Mēs varam tikai pieņemt, ka tas ir kāds sens cilvēciskās reģiozitātes slānis, kas atrodams gandrīz visās pasaules reliģijās un mudina mūs domāt par laikmetu, kad cilvēce bija vienota.

Ir cilvēki, kas mums daudz ir devuši. Mēs esam kļuvuši par to, kas esam, pateicoties viņiem. Kādi no šiem cilvēkiem ir vēl dzīvi, citi jau miruši. Mēs izjūtam iepretī viņiem pateicību vai pienākumu. Tās var būt arī sarežģītākas jūtas, līdz pat domai, ka viņš vai viņa arī, atrodoties kapā, turpina bojāt manu dzīvi.

Šajā laikā mēs atceramies savus mirušos. Mēs atceramies viņus ne tikai viņu pašu dēļ, bet sevis dēļ. Kā mēs varam izrādīt pateicību saviem mirušajiem tuviniekiem? Kā mēs varam viņus atcerēties, atgādināt viņiem, ka neesam par viņiem aizmirsuši? Vai mirušo mielošana ir vienīgais vai labākais veids kā to darīt? Vai pasaulē, uz kuru devušies mūsu tuvinieki ir radušās problēmas ar pārtikas piegādēm? Tas viss rosina domāt, kādi ir mani priekšstati par aizkapa dzīvi?

Kristietība piedāvā alternatīvu skatu uz aizkapa dzīvi. Mirušo dvēseles negana Veļu vai Zemes māte. Mirušajiem nav atvaļinājumu, kuros viņi var apmeklēt savus tuviniekus. Mirušo pārvietošanās iespējas ir ierobežotas. Pāri visam stāv Dievs, kurš vienīgais var izcelt cilvēku no nāves un aizmirstības. Dvēseles gaida vispārējo augšāmcelšanos un tiesu. Neviens cilvēks nevar pastāvēt Dieva svētuma priekšā. Pestīšanas ceļš ved caur Jēzus Kristus krustu. Tikai Dievs var dāvināt cilvēkam nemirstību. Ko tad mēs varam darīt savu mirušo tuvinieku labā? Mēs varam pateikties Dievam par to labo, ko caur viņiem esam saņēmuši. Varam lūgt Dieva žēlastību aizgājušo dvēselēm. Tādā veidā svecītes, ko cilvēki aizdedz uz tuvinieku kapiem šajā laikā, var kļūt par mūsu simbolisko aizlūgumu.

 Šis laiks ir atgādinājums ikvienam, ka neesam mūžīgi. Pienāks arī mūsu laiks noiet „pie tēviem”, „nokāpt mirušo valstībā”. Vai domājot par to, mani pārņem bezcerība. Vai es raugos ar cerībām: „…mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu (Dievs) manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību”.

Pārdomājot šo tematu, mani neatstāj sajūta, ka starp dzīvajiem un mirušajiem turpina pastāvēt kāda nepārraujama saite. Nejautājiet man, kas tā ir par saikni. Tā vājinās, bet pilnībā neizzūd. Mirušie ir aizgājuši, viņi mūs netur. Mēs turam viņus. Jo, aizmirstot viņus, mēs zaudēsim kaut ko no sevis.