Līdzsvars starp došanu un ņemšanu
Attiecības tiek dibinātas ar zināmām cerībām. Kaut kur dziļi katrā cilvēkā ir ielikta doma, ka ir vajadzīgs otrs cilvēks. Šoreiz par došanu un ņemšanu attiecībās, precīzāk- par līdzsvaru.
Lai attiecības varētu notikt un īstenoties, katram ir jādod savs ieguldījums. Attiecības ir “enerģijas apmaiņa”, abi cilvēki dod savu ieguldījumu attiecībās un sadzīves organizēšanā. Mēs parasti pieņemam kā pašsaprotamu, ka, ja jau vēlamies būt kopā, katrs arī dosim to labāko. Ne vienmēr tā ir. Ir tik daudz uzdevumu un pienākumu, kas prasa mūsu uzmanību, kā rezultātā, it kā negribot, kļūstam attiecībās pavirši. Nemanot piezogas attiecību krīze. Viens no krīzes skaidrojumiem ir līdzsvara zudums starp došanu un ņemšanu- vienam no pāra vai pat abiem šķiet, ka viņš/a iegulda vairāk nekā saņem vai ka viņa ieguldījums nav pienācīgi novērtēts. Lai cik nesavtīga būtu mīlestība, vienu lietu tā vēlas vienmēr- pretmīlestību. Ja kāds apgalvo, ka “ir svarīgi dot un neko negaidī pretī”, tad tā ir sevis mānīšana. Nemanot var piezagties neapmierinātība. Ja atdodam vairāk nekā saņemam, ar laiku iztukšojamies. Prātā var ienākt doma, ka mani izmanto. Ja dodam mazāk nekā saņemam, faktiski otru izmantojam, ļaujam sevi mīlēt. Protams, nav iespējams ieguldījums 50/50. Kas ir vērtīgāk: nopelnīt naudu, sagatavot pusdienas, aizvest/paņemt bērnus no skolas, iztīrīt māju, … ? Katrs ieguldījums ir nozīmīgs. Un tomēr, kaut kur mūsos sēž doma par taisnīgumu. Neapzināti notiek katras puses ieguldījuma aprēķināšana un salīdzināšana. Došanai un ņemšanai ir jābūt zināmā līdzsvarā. Protams, doma ir utopiska. Ilgstošs līdzsvara zudums var palielināt spriedzi un neapmierinātību attiecībās. Katram ir jāapzinās, ka viņam/ai ir jādod savs ieguldījums, lai attiecības varētu īstenoties.