Attiecību veidošana ir prasme. Saskarsmes prasme. Prasme, ko esam katrs apguvuši atšķirīgā mērā. Prasme, ko var un vajag attīstīt. Ir dažādi attiecību konteksti. Katrā no tiem darbojas atšķirīgi pieļaujamās un vēlamās uzvedības likumi, kas savukārt atstāj iespaidu uz savstarpējo saskarsmi. Attiecības darba kolektīvā atšķirsies no vīra un sievas attiecībām. Vecāku un bērnu attiecības atšķirsies no attiecībām ar draugiem un paziņām. Tomēr visos minētajos kontekstos var runāt par saskarsmes nozīmi. Cilvēki runā vai nerunā viens ar otru, ar vai bez vārdiem vēlās viens otram kaut ko pavēstīt. Ja tas izdodas, rodas sapratne un kopība, ja nē- vēsums, neieinteresētība, pārpratumi un dusmas.

Raksts ir par saskarsmi, par prasmi runāt un par prasmi klausīties. Varbūt kādam no mums ir jāmācās vairāk runāt, citam vairāk jāmācās ieklausīties. Ja visi runās vienlaicīgi, nebūs neviena, kas klausās. Ja cilvēki runā viens ar otru un viens otru sadzird, viņi kļūst tuvāki. Ja nerunā vai nesaprot, tad atsvešinās. Atceros kādas grāmatas nosaukumu: „I love you, talk to me!”- „Es Tevi mīlu, runā ar mani!” (angļu val.). Runā ar mani, neizvairies no manis. Saki ko Tu domā, neliec man minēt.

Šajā rakstā pievērsīšos saskarsmes procesam un dažiem aspektiem, kas izraisa pārpratumus. „Saskarsme” ir sinonīms svešvārdam „komunikācija”. Eiropas valodās vārds ir ieviesies caur franču valodu, kur nonācis no latīņu valodas. Latīņu valodā „communicare” nozīmēja „dalīties, sadalīt, sniegt, informēt, apvienot, piedalīties, darīt kopīgu” (Etimoloģijas vārdnīca). Vārdam „komunikācija” mūsdienās ir daudz plašāks lietojums. Šajā rakstā mani interesē specifiski komunikācija jeb saskarsme starp cilvēkiem. Saskarsmes mērķis ir radīt sapratni, kopīgu telpu, kopīgu platformu, vienot.

Saskarsmes instruments ir saruna, vārdi (verbālā komunikācija) un cilvēka ķermenis (ķermeņa valoda- neverbālā komunikācija). Es esmu ziņas sūtītājs, otrs cilvēks ir ziņas saņēmējs. Sākumā manā galvā ir izjūta, vairāk vai mazāk izveidojusies doma. Tad es „ietērpju” domu vārdos (tas ir ļoti radošs process). Vārdi kārtojas teikumos, teikumi stāstos. Stāsti pārtop par vēstījumiem. Kad es runāju, mans ķermenis arī ir kustībā. Mana sejas izteiksme, balss tembrs un modulācija, ķermeņa stāvoklis arī „runā” jeb nodod vēstījumu. Ķermeņa valoda vai nu apstiprina vēstījumu vai rada šaubas par tā patiesumu. Ziņas saņēmējs dzird skaņas, atpazīst tajās zināmus vārdus, kas ir sakārtoti teikumos. Skaņas un vārdi rada klausītājā tēlus, emocijas, atsauc atmiņā kādus notikumus vai rosina domas par citiem tematiem. Klausītājam ir priekš sevis „jāpārtulko” vēstījums (tas arī ir ļoti radošs un pārpratumiem bagāts process). Valodas lietojums cilvēkiem ir atšķirīgs, katrs lietas skaidro caur savu pieredzes prizmu. Ideālā gadījumā notiek sūtītā un saņemtā vēstījuma sinhronizācija, saskaņošana: „Vai Tu domāji?…” – „Jā (nē)”. Ja šāda saskaņošana nenotiek, pastāv liela varbūtība, ka katrs no sarunas dalībniekiem ir sapratis kaut ko savu.

Tīri tehniski komunikācija kalpo informācijas apmaiņai (komunikācijas informatīvais līmenis). „Kā lai es nokļūstu no punkta A līdz punktam B?”. „Man ir nepieciešams iegādāties tādu un tādu lietu, vai Jūs man varētu ieteikt, kur es to varētu vislabāk izdarīt?” „Mums ir jāiebrauc veikalā un jānopērk pārtika!” … Saskarsme informatīvajā līmenī parasti norit pietiekami labi, jo mēs runājam par lietām, kas atrodas ārpus mums. Taču komunikācija neaprobežojas tikai ar lietišķas informācijas nodošanu. Te iezīmējas otrs komunikācijas līmenis, proti, emocionālais. Šajā saskarsmes līmenī mēs izsakām savas domas, paužam savu attieksmi. Sastopamies ar citu cilvēku domām un attieksmi gan pret neitrāliem, gan arī personiski nozīmīgiem tematiem.

Jo personiskāks kļūst temats, jo labvēlīgāka augsne pārpratumiem. Tādēļ viena no svarīgākajām prasmēm savstarpējā komunikācijā ir prasme nodalīt saņemtā vēstījuma saturu no emocijām, ko tas manī izraisa. Spēja palikt lietišķajā un konstruktīvajā komunikācijas līmenī, nezaudēt savaldību un neļauties emocijām. Galu galā, lai cik atšķirīga cilvēki arī būtu, visi vēlas apmēram vienu un to pašu- cieņu, atzinību, labvēlīgu attieksmi, labas emocijas, piederības sajūtu, mīlestību.

Attiecības ir komunikācija (saskarsme) un komunikācija ir attiecības. Kāds komunikācijas guru ir sacījis, ka: „Cilvēks nevar nekomunicēt”. Arī tad, ja cilvēks izvairās no verbālas komunikācijas, viņš komunicē, t.i. ar savu ķermeni nodod noteiktu vēstījumu. Izvairīšanās no komunikācijas nav laba stratēģija. Tie ir nepatīkami mirkļi, ja Tev pazīstams cilvēks Tevi redz, bet izliekas neredzam (varbūt tiešām neredz?). Tie ir nepatīkami mirkļi, ja cilvēki soda viens otru ar klusēšanu. Manuprāt, tas ir nežēlīgi, īpaši, ja to dara vecāki ar saviem bērniem.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka veiksmīga komunikācija ir prasme attiecībās panākt savu. Tās ir grāmatas no sērijas „Getting to Yes!”- „Nonākt līdz „Jā”” (angļu val.), kur otrs cilvēks tiek saredzēts kā līdzeklis manu mērķu sasniegšanai. Es tā nedomāju. Man šķiet, ka tas ir svarīgi, pēc iespējas (cik tas atkarīgs no mums), veidot labas attiecības ar cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai man tas cilvēks kādreiz nākotnē noderēs kā „gals” vai „kontakts”. Attiecībām ir jābūt labām un lietišķām. Cik tuvas attiecības mēs vēlamies katrā konkrētajā gadījumā, vai vēlamies cilvēku ievest savu draugu un tuvu paziņu lokā, tas jau ir cits jautājums.