Mācītāja amatā 20 gadi

Ir pagājuši 20 gadi, kopš kalpoju LELB par mācītāju. Tas bija 1995.g. 3. Adventā, kad par mācītājiem ordinēja māc. Linardu Rozentālu un mani. 20 gadi. Daudz un maz. Ir daudz tematu un jautājumu, kuri šajā sakarā nāk prātā un būtu iztirzājami. Īsā versija.

Daži vārdi par to, kā es pievērsos reliģijai. Pusaudža gados piedzīvoju krīzi un iegrimu nomāktībā. Piedzīvoju izmisumu un bailes, prieku un aizrautību. Izmisuma un baiļu bija vairāk. Vecāki strādāja. Viņi nesaprata mani, es nesapratu viņus. Šūpojos kā pa viļņiem. Pametu vieglatlētiku, pēc laika pievērsos austrumu cīņām. Pamazām virzījos austrumu filozofijas virzienā. Kāds draugs mani uzaicināja uz baznīcu. Lasīju Mārtiņa Lutera Mazo katehismu. Īsti negribēju pieņemt un piekrist. Savā istabā nometos ceļos un lūdzu Dievu, ko nepazinu. Lūgšanas kā vēstules nezināmam adresātam aizskanēja un pazuda visumā. Nezinu kā, bet kādu dienu atnāca sajūtas un pārliecība, ka vēstule ir sasniegusi adresātu. Izjutu mieru un lielāku pārliecību par sevi. Pievērsos Kristus mācībai (Jaunā Derība) un radu atbildes. Drīzāk Kristus mācībā izlasīju to, ko, šķiet, vienmēr biju nojautis, zinājis. Tagad biju atradis avotu, par kura esamību nebiju nojautis. Teoloģijas studijas likās loģisks turpinājums maniem garīgajiem meklējumiem. Negribēju kļūt par mācītāju, gribēju tikai izzināt.

Vēl kā teoloģijas students tiku aicināts, uzņemties kalpošanu nelielā Vidzemes draudzē. Tā bija mana pirmā praktiskā saskare ar mācītāja darbu. Vēlāk, kad kalpoju mazā draudzē Kurzemē, tiku ordinēts par mācītāju. (Tas notika gadā, kad sāku mācīties sistēmisko ģimenes terapiju.)

Kļūšana par mācītāju veda mani tālāk sevis izzināšanā. Atklāju kādu jaunu aspektu, ko būtu varējis nojaust jau agrāk, bet nebiju pievērsis tam uzmanību. Pamanīju sevī divas pretējas strāvas, no vienas puses, vēlēšanos kalpot Dievam (ne obligāti mācītāja amatā), no otras, iekšēju pretestību, nevēlēšanos identificēties ar mācītāja amatu. Vienīgais veids, kā to priekš sevis varu izskaidrot, ka kaut kur dziļi manā dvēselē snauda negatīvs priekšstats par “melnsvārčiem” un baznīcu. (Daudzi cilvēki šodien neapzinās, ka viņu naidīgais priekšstats par kristietību un baznīcu ir padomju audzināšanas sekas.) Šī garīgā cīņa ir notikusi manī daudzu gadu garumā.

Man lielākais ieguvums ir cilvēki, ko savā dzīves ceļā esmu sastapis. Tie bija cilvēki dažādās dzīves situācijās. Tie bija gan priecīgi, gan skumji brīži, kuros cilvēki bija gatavi mani ieaicināt un ar mani dalīties savās domās un pārdzīvojumos. Šīs sastapšanās rosināja manī pārdomas. Pārdomas par to, kā cilvēki dzīvo, ko viņi domā un jūt, kādēļ rīkojas tā kā rīkojas. Neizbēgami pārdomas par mani pašu, kā es dzīvoju, kā es domāju, jūtu, rīkojos. Ar laiku esmu sapratis, ka mācītāja amats ir unikāls daudzējādā ziņā. Te gribu izcelt tikai vienu aspektu- tas ļauj paraudzīties uz cilvēka dzīvi it kā no malas. Tā ir iespēja paskatīties uz cilvēka dzīvi kā veselumu, redzēt cilvēka dzīves ciklu no dzimšanas līdz pat miršanai. Ne tikai redzēt, bet arī reizēm būt klāt šajos brīžos. Stāvot pie cilvēka kapa, varēju skaidrāk ieraudzīt, ka cilvēka nodzīvotā dzīve ir noteiktas dzīves filozofijas un pasaules redzējuma rezultāts. Tas ir paradoksāli, fascinējoši un reizē biedējoši, ka cilvēka dzīves gājumu var izteikt dažos teikumos – “darbs viņam/ai bija viss”, “viņš bija labs cilvēks”… Tāda ņemšanās, tik svarīgi mēs sev šķietam, tik principiāli, un tam pāri trīs saujas smilšu. Reizēm liekas, cik tukša ir cilvēka dzīve, ja tajā nav vietas garam, kas tiecas pie Dieva, tiecas pēc augstāka ideāla.

Mācītāja amats mani mudinājis domāt par nāvi. Ne gluži pieņemt, bet aprast ar šo domu, ieraudzīt tās dažādās nokrāsas. Skaidrāk apzināties robežu starp dzīvo un nedzīvo pasauli, skaidrāk apzināties dzīvības unikālo dabu un dzīvības vērtību. Skaidrāk ieraudzīt, kas ir Kristus, kādēļ Viņš ir nācis. Kristiešu dievkalpojumā un rituālos mēs svinam dzīvi un godinām Dievu, kas ir visas dzīvības avots. Mēs svinam Kristus uzvaru pār nāvi- Augšāmcelšanos. Augšāmcelšanos es te domāju burtiski, ne simboliski.

2016. gada janvāris